Pēdējā cīņa

Purnā iesitās putu šalts, ūdens iekļuva mutē un neļāva arī acīm kaut ko saredzēt. Pēc tam ēzelis uz dažiem mirkļiem nolaidās pašā dziļumā un virs ūdens parādījās tikai ezera otrā krastā. Tad viņu sagrāba virpulis, sāka griezt apkārt un apkārt ātrāk un ātrāk, līdz viņš iekļuva pašā ūdenskritumā. Spē­cīgā gāzma notrieca viņu lejā, dziļi lejā, un viņš nodomāja, ka vairs nejaudā aizturēt elpu tik ilgi, līdz no jauna iznirs virspusē. Tomēr, kad viņš uzpeldēja un beidzot atradās netālu no priekšmeta, ko centās satvert, tas savukārt aizpeldēja projām. Taču pēcāk tas arī ietika ūdenskritumā un gribot negribot atsitās pret pamatu. Atkal parādījies virs­pusē, priekšmets atradās tālāk no ēzeļa nekā iepriekš. Beigu beigās, kad Āmurgalva jutās pārguris gandrīz līdz nāvei, nobrāzies no galvas līdz pat astei un sasalis ragā, viņš izmanījās sagrābt priekšmetu ar zobiem. Izbridis krastā, ēzelis stiepa guvumu uz priekšu, bet sapinās tajā, jo tas bija tik plats un garš kā kamlnpriekšas paklājs, turklāt vēl auksts un glums.

Ēzelis nometa to Viltniekam pie kājām un •.lavēja, ūdens lāsēm pilot, trīcēdams un pūlēdamies atgūt elpu. Turpretī pērtiķis neveltīja viņam nevic­ini skatienu un pat nepavaicāja, kā draugs jūtas. Pērtiķis bija pārāk aizņemts viņš staigāja ap priekšmetu, to izstiepdams, gludinādams krokas un .ipošņādams. Tad pērtiķa acis ļauni iezibējās un viņš izgrūda:

-    Tā ir lauvas āda.

-     Ē…e…oi…oi… Vai patiešām? Āmurgalva izdvesa.

-     Hm… Kā būtu… kā būtu… kā būtu, savā nodabā purpināja pērtiķis, jo viņš cītīgi domāja.

-    Diez kas to nabaga lauvu nožmiedzis? ieru­nājās Āmurgalva. Viņš jāaprok. Mums jāsarīko bēres.

-     Nū-u, tas nav bijis runājošais lauva, atcirta Viltnieks. Par to tev nav jāraizējas. Viņpus ūdens­kritumam mežu biezokņos nav runājošo zvēru. Sī āda droši vien piederējusi mēmam savvaļas lauvam.

Starp citu, tā bija taisnība. Pirms vairākiem mē­nešiem kāds mednieks, cilvēks, bija lauvu nogalinā­jis kaut kur meža biezokņos un novilcis tam ādu. Taču šim apstāklim nebija nekādas nozīmes.

-    Tik un tā, Viltniek, sacīja Āmurgalva, pat tad, ja āda piederējusi mēmam savvaļas lauvam, vai to nevajadzētu pienācīgā kārtā apglabāt? Ar to es gribu sacīt, vai tad uz visiem lauvām nav jāskatās, nu, ar cieņu? Tu zini, Kura dēļ tā jādara. Vai nesaproti?

-     Nepiebāz, ēzeli, savu galvu ar nez kādām idejām! Viltnieks norūca. Zini domāšana nav tava stiprā puse. Mēs no šīs ādas uzmeistarosim tev jauku, siltu ziemas mēteli.

-     Man gan neliekas, ka tāds man patiktu, atteica ēzelis, tas izskatās… Manuprāt, citi zvēri varētu iedomāties… Es nejustos…

-    Ko tu tur vervelē? uzbrēca Viltnieks, kasīda­mies no lejas uz augšu, kā to dara pērtiķi.

-     Man neliekas, ka būtu pieklājīgi pret Lielo Lauvu (pašu Aslanu), ja tāds ēzelis kā es slaistītos apkārt, ģērbies lauvas ādā, sacīja Āmurgalva.

-    Lūdzu, nesāc strīdēties! atcirta Viltnieks. Ko tāds muļķa ēzelis kā tu jēdz no tādām būšanām? Tu zini, ka domāšana nav tava stiprā puse, Āmurgalva, kāpēc tad tu neļauj man domāt tavā vietā? Kāpēc tu neizturies pret mani tā, kā es izturos pret tevi? Es neuzskatu, ka spēju visu. Es zinu, ka šo to tu vari izdarīt labāk par mani. Tāpēc es tev liku lēkt ezerā. Es zināju, ka tu to izdarīsi labāk par mani. Kāpēc gan es nevarētu izmantot savas tiesības gadījumā, kad es varu izdarīt, bet tu nevari? Vai man nekad nebūs ļauts kaut ko-izdarīt? Esi godīgs! Darīsim pēc kārtas!

-            Jā, jā, protams, ja tu uz to skaties tādā vizē, Āmurgalva piekāpās.

-       Klausies, ko es tev teikšu! Viltnieks turpināja. Tev labāk vajadzētu raiti aizrikšot gar upi līdz

Čipingfordai un palūkoties, vai pie viņiem nav da­būjami apelsīni un banāni.

-    Bet es esmu tik noguris! ievaidējās Āmurgalva.

-Jā, bet tev ir ļoti auksti un tu esi slapjš, pērti­ķis iebilda. Tev nepieciešams kaut kas tāds, kas tevi sasildītu. Raits skrējiens būtu tieši laikā! Tur­klāt šodien Čipingfordā ir tirgus diena.

Tā nu Āmurgalva, protams, paklausīja un aiz­rikšoja.

Palicis viens, Viltnieks uz karstām pēdām sāka pamīšus šļūkāt te uz divām, te uz četrām ķepām, līdz sasniedza pats savu koku. Tad viņš zaru pēc zara ņēmās rāpties augšup, visu laiku kaut ko bul­durēdams un smīkņādams, un ielīda savā mazajā namiņā. Tur viņš sameklēja adatu, diegu un lielas šķēres, jo viņš bija viltīgs pērtiķis un rūķi viņam bija iemācījuši šūt. Viņš iebāza mutē diegu kamolu (pavediens bija ļoti resns un vairāk izskatījās pēc auklas); vaigs no kamola izspiedās uz āru, it kā pērtiķis sūkātu lielu krējuma konfekti. Adatu viņš turēja sakniebtajās lūpās un kreisajā ķetnā paņēma šķēres. Tad Viltnieks norāpās no koka un aizklumpačoja pie lauvas ādas. Tur viņš notupās un ķērās pie darba.