Pēdējā cīņa

-    Tev taisnība, tev taisnība, Dārgumiņ, iesau­cās karalis. Tieši tā tas ir viņš nav pieradināts Lauva! Tas lasāms daudzos stāstos.

Rūnvits tikko bija pacēlis roku un paliecies uz priekšu, lai ļoti nopietni kaut ko sacītu karalim, kad visi trīs pagrieza galvu, lai ieklausītos žēlabai­nā skaņā, kas ātri tuvojās. Rietumu pusē kuploja biezs mežs, tāpēc jaunpienācēju vēl nevarēja redzēt. Taču vārdi drīz kļuva saprotami.

-    Bēda, bēda, bēda! balss sauca. Manus brā­ļus un māsas piemeklējusi liela bēda! Vai svēta­jiem kokiem! Posts nācis pār mežiem. Pret mums pacelts cirvis. Mūs cērt nost. Diži koki krīt un krīt, un krīt!

Līdz ar pēdējo "krīt" vaimanātāja kļuva redzama. Tā bija līdzīga sievietei, taču tik gara, ka viņas galva atradās vienā līmenī ar kentaura galvu, turklāt viņa atgādināja vēl kaut ko citu. Ir grūti izskaidrot, ja cilvēks ne­kad nav redzējis driādu, toties zinātājs noteikti to pazīs pēc ādas krāsas un

balss skaņas, turklāt tai ir citādāki mati nekā cilvē­kiem. Karalis Tiriāns un abi dzīvnieki tūdaļ zināja, ka tā ir dižskābarža nimfa.

-     Esiet taisnīgs, Jūsu Majestāte! viņa kliedza. Nāciet palīgā! Aizstāviet savu tautu! Laternas klajumā viņi mūs cērt nost! Četrdesmit manu brāļu un māsu stumbru jau gul zemē.

-    Ko jūs sakāt, kundze! Cērt Laternas klajumā? Vai tur slepkavo runājošos kokus? iekliedzās ka­ralis, pielēkdams kājās un izraudams no maksts zobenu. Kā viņi iedrošinās? Un kas to iedrošinās? Pie Aslana krēpēm!

-     Ai-ai-ai, izdvesa driāda, notrīsēdama it kā sāpēs, notrīsēdama atkal un atkal, it kā no atkārtotiem triecieniem. Tad viņa pēkšņi nokrita uz sāniem varēja likties, ka viņai nocirstas abas kā­jas. Kādu mirkli viņi redzēja driādu mirušu guļam zālē, un tad viņa izgaisa. Visi trīs zināja, kas noticis. Viņas koks jūdzēm tālu bija nocirsts.

Kādu mirkli karaļa ciešanas un dusmas bija tik lielas, ka viņš nespēja parunāt. Tad viņš sacīja:

-    Nāciet, draugi! Mums jādodas augšup gar upi pēc iespējas ātrāk un jāatrod nelieši, kas to izdarīju­ši! Es nevienu no viņiem neatstāšu dzīvu!

-     Lai mums sokas, valdniek! teica Dārgums.

Rūnvits turpretī iebilda:

-     Kungs, savās taisnīgajās dusmās esiet piesar­dzīgs. Briest kādi dīvaini notikumi. Ja kaut kur lalāk ielejā atrodas bruņoti dumpinieki, ar mums n ijiem nepietiks, lai stātos viņiem pretī. Ja jūs būtu ar mieru mazliet pagaidīt…

-    Es negaidīšu pat sekundes desmitdaļu, sacīja karalis. Turpretī tu, kamēr mēs ar Dārgumu lasim uz priekšu, auļosi tik ātri, cik vien spēsi,, uz Ķēru Paravelu. Tev par apliecinājuma zīmi es dodu savu gredzenu. Sadabū man apmēram divdesmit bruņnešu, visus ar labiem zirgiem, un divdesmit runājošo suņu, un desmit punduru, kas būtu nekļū­dīgi šāvēji. Atved tos pie mums, cik ātri vien vari!

-    Centīšos pēc labākās sirdsapziņas, valdniek, apstiprināja Rūnvits un tūdaļ aizjoņoja pa ieleju uz austrumiem.

Karalis ātri soļoja, reizēm kaut ko tikko dzirda­mi purpinādams, reizēm sažņaugdams rokas dūrēs.

Dārgums soļoja viņam līdzās, neteikdams neko; tā nu viņi gāja gandrīz pilnīgā klusumā, viegli džin­kstēja vienīgi krāšņā zelta važa ap vienradža kaklu, un nelielu troksni sacēla divas vīrieša kājas un četri zirga nagi.

Drīz viņi sasniedza upi un pagriezās augšup, kur vīdēja zālains ceļš. Ūdens atradās no viņiem pa kreisi, mežs pa labi. Pēc neilga laika abi nonāca vietā, kur pamats kļuva nelīdzenāks un meža biežņa sasniedza upes krastu. Ceļš, ciktāl to varēja dēvēt par ceļu, tagad izvijās pa dienvidu krastu, un, lai nokļūtu uz tā, viņiem vajadzēja braslā pārbrist upi. Ūdens sniedzās Tiriānam līdz padusēm, taču Dārgums (kam bija četras kājas, un tāpēc tas spēja likt stingrāku soli) joprojām gāja viņam labajā pusē, lai atturētu straumes spiedienu; Tiriāns ar savu stipro roku apskāva vienradža spēcīgo kaklu, un tādējādi abi veiksmīgi tika pāri. Karalis joprojām bija tik dusmīgs, ka lāgā nemanīja, cik ūdens salts. Taču, iznākot krastā, viņš, protams, rūpīgi apslaucīja savu zobenu pret apmetņa klāto plecu, kas bija vienīgā sausā vieta viņa apģērbā. Tad viņi devās uz rietumiem upe atradās labajā pusē, un tieši priekšā pletās Laternas klajums. Nebija viņi nogājuši tālāk par jūdzi, kad abi apstājās un reizē ierunājās.

Karalis izsaucās:

-    Kas tad mums te ir?

Un Dārgums attrauca:

-    Skatieties!

-Tas ir plosts! karalis Tiriāns secināja.

Tā arī bija. Pusducis lielisku koku stumbru, tik­ko cirsti un apdarināti, bija sasieti kopā, izveidojot plostu. Tas ātri slīdēja lejup pa upi. Plosta priekšga­la stāvēja ūdensžurka un turēja stūres kārti.

-    Ei! Ūdensžurka! Ko tu dari? karalis ieklie­dzās.

-    Vedu baļķus, ko pārdot kalormeniem, kungs, atsaucās žurka, piesviezdama pirkstus pie auss kā pie cepures, kuras tai galvā nemaz nebija.

-    Kalormeniem! pērkondimdošā balsī ieaurojās Tiriāns. Ko tu ar to gribi sacīt? Kas tev pavēlēja nocirst šos kokus?

Upe šajā gadalaikā plūst tik strauji, ka plosts jau bija aizslīdējis garām karalim un Dārgumam. Taču udensžurka paskatījās atpakaļ pār plecu un nobļāvās:

-    Lauvas pavēle, kungs! Pats Aslans liek!