Pēdējā cīņa

Pērtiķis tūdaļ saprata, ka lauvas ādas rumpis būs Āmurgalvam par garu, turpretī kakls par īsu. Tāpēc viņš atgrieza no rumpja daļas krietnu sloksni un sameistaroja apkakli, kas derētu Āmurgalvas garajam kaklam. Tad atšķēla lauvas galvu un iešuva apkakli starp galvu un pleciem. Abos sānos viņš ievēra resnos pavedienus, lai zem Āmurgalvas krūtīm un vēdera varētu tos sasiet. Ik pa brīdim pāri lidoja kāds putns, tāpēc Viltnieks, tramīgi lūkoda­mies augšup, tajā laikā darbu pārtrauca. Viņam negribējās, lai kāds redzētu, ko viņš dara. Tomēr neviens pārlidotājs, ko pērtiķis pamanīja, nebija i līņājošais putns, tātad par tiem varēja neraizēties.

Vēlu vakarā atgriezās Āmurgalva. Viņš bija ne­vis rikšojis, bet gurdā pacietībā soļojis, kā ēzeļi raduši darīt.

-     Apelsīnu nebija, viņš teica, un banānu arī ne. Un es esmu ļoti noguris.

Viņš apgūlās.

-     Nāc pielaikot savu jauno, skaisto lauvādas mēteli! aicināja Viltnieks.

-    Pie joda to veco skoteli, atrūca Āmurgalva.

Pielaikošu rīt. Šovakar esmu galīgi izpumpējies.

-    Tu esi rupeklis, Āmurgalva, teica Viltnieks.

Ja jau tu esi tas pārgurušais, kā, pēc tavām do­mām, jūtos es? Augu dienu, kamēr tu baudīji jauku, spirdzinošu pastaigu pa ieleju, es sūri grūti pūlējos pašūt tev mēteli. Manas ķetnas ir tik pārgurušas, ka es tajās gandrīz vairs nevaru noturēt šķēres. Un tu man par to nepateicies un pat nepalūkojies uz mēteli, un tev ir vienalga, kas ar to notiek, un… un…

-    Manu dārgo Viltnieki teica Āmurgalva, vienā mirkli uzsliedamies kājās. Piedod! Es uzvedos pretīgi. Protams, es labprāt to pielaikošu. Tas izska­tās lieliski. Tūlīt ņem un pielaiko to man! Lūdzu, dari to!

-    Nu tad stāvi mierā, pērtiķis sacīja.

Āda viņam bija par smagu, bija grūti to pacelt, taču visbeidzot pēc krietnas vilkšanas, grūšanas, elšanas un pūšanas viņš to uzstīvēja ēzelim mugurā, sasēja zem vēdera, aptina lauvas kāju ādu ap ēzeļa kājām un lauvas asti piestiprināja virs Āmurgalvas astes. Pa lauvas atvērto muti varēja saskatīt ēzeļa pelēko purnu. Ikviens, kas jel kādreiz būtu redzējis īstu lauvu, ne mirkli neļautos apmānam. Bet, ja

kadam nebūtu ne mazākās jausmas, kā patiesībā lauva izskatās, tad, palūkojies uz ēzeli lauvas ādā, las maldīgi varētu Āmurgalvu par tādu noturēt, ja vien nepienāktu pārāk tuvu, turklāt nedrīkstētu būt pārāk gaišs laiks, un Āmurgalva nedrīkstētu iebrēklies vai sacelt troksni, kārpoties ar kāju nagiem.

-    Tu izskaties brīnišķīgi, nudien brīnišķīgi, sla­vēja pērtiķis. Ja patlaban tevi kāds redzētu, tad noturētu par Aslanu, par pašu Dižo Lauvu.

-   Tas būtu drausmīgi, Āmurgalva ievaimanājās.

-    Nebūtu vis, Viltnieks pavēstīja. Ikviens da­rītu, ko.tu viņam liktu.

-    Bet es negribu nevienam likt kaut ko darīt.

-     Padomā, kādus labus darbus mēs varētu pa­veikt! iesaucās Viltnieks. Saproti, es tev varētu dot padomus! Es izdomātu saprātīgas pavēles, kuras tu pasludinātu. Un ikviens, ari pats karalis, būtu spiests mums paklausīt. Mēs ņemtu un Nārnijā visu sakārtotu.

-    Vai tad te viss jau nav sakārtots? pavaicāja Āmurgalva.

-    Ūja! iebrēcās Viltnieks. Viss sakārtots, ja nav ne apelsīnu, ne banānu?

-     Paklau, iebilda Āmurgalva, nav daudz ļaužu (patiesībā man liekas, ka tu esi vienīgais), kam gribētos tos apelsīnus un banānus ēst.

-    Ir jau arī cukurs, Viltnieks atgādināja.

-    Hm… jā, ēzelis piekāpās. Būtu patīkami baudīt vairāk cukura.

-   Tātad norunāts, sacīja pērtiķis. Tu izliksies par Aslanu, un es tev pačukstēšu, kas jāsaka.

-    Nē, nē, nē! atvēcinājās Āmurgalva. Nerunā par tādām briesmu lietām! Tas būtu galīgi aplam, Viltniek. Varbūt es neesmu īpaši gudrs, bet tik daudz gan saprotu. Kas ar mums notiktu, ja uzrastos īstais Aslans?

-    Viņš droši vien būtu ļoti apmierināts, teica Viltnieks. Iespējams, ka viņš tīšām mums atsūtījis lauvas ādu, lai mēs visur varētu ieviest kārtību. Lai nu kā, tu taču zini, ka viņš patiesībā nekad vairs neuzrodas. Mūsdienās ne.

Tajā brīdī tieši virs galvas skaļi nogranda pēr­kons, un zeme sadrebēja kā vieglā zemestrīcē. Abi dzīvnieki zaudēja līdzsvaru un novēlās knūpus zemē.

-     Nu re! noelsās Āmurgalva, kolīdz atguva elpu un spēju runāt. Tā ir zīme, brīdinājums. Es zināju, ka mēs darām kaut ko briesmīgi ļaunu. Tūlīt velc man to draņķīgo ādu nost!

-    Nē, nē! pretojās pērtiķis, kuram domas dar­bojās samērā ātri. Šī zīme ir tulkojama pavisam citādi. Es nupat dzīros teikt: ja īstais Aslans, kā tu viņu dēvē, gribētu, lai mēs to turpinām darīt, viņš liktu atskanēt pērkona grāvienam un sadrebinātu /cmi. Man šie vārdi bija jau mēles galā, bet pati /īme pasteidzās atskanēt, pirms es domu paspēju izteikt vārdos. Āmurgalva, tagad tev ir pienākums rīkoties. Un, lūdzu, beigsim reiz ķīvēties! Tev jaapzinās, ka šis būšanas nesaproti. Ko gan ēzelis jēdz no zīmēm?

Otra nodaļa karaļa pārsteidzīgā rīcība