Pēdējā cīņa

Viņa piebilda vēl kaut ko, bet to Tiriāns ar Dār­gumu vairs nesadzirdēja.

Karalis un vienradzis platām acīm pavērās viens otrā, un abi izskatījās vairāk nobijušies nekā jebkad pirms kaujas.

-      Aslans, karalis beidzot noteica pavisam klusā balsī. Aslans. Vai tā varētu būt taisnība? Vai varētu būt, ka viņš gāž svētos kokus un nonāvē driādas?

-Ja nu vienīgi visas driādas izdarījušas kaut ko ļoti nosodāmu… nomurmināja Dārgums.

-     Bet pārdot kokus kalormeniem! šaubījās karalis. Vai tas ir iespējams?

-    Es nezinu, juzdamies nelaimīgs, teica Dār­gums. Viņš nav pieradināts lauva.

-    Hm, karalis beidzot norūca, mums jāturpi­na ceļš un jāuzņemas jebkurš risks, kas mūs sagaida.

-    Cits nekas neatliek, kungs, piebalsoja vienra­dzis.

Tobrīd viņš neaptvēra, cik muļķīgi ir doties tālāk tikai divatā, to neaptvēra arī karalis. Viņi bija pārāk sašutuši, lai spētu skaidri domāt. Tomēr šī pārsteidzīgā rīcība izraisīja lielu ļaunumu.

Karalis pēkšņi smagi piekļāvās drauga kaklam un nokāra galvu. ,

-    Dārgum, viņš sacīja, kas mūs sagaida? Man galvā rosās drausmīgas domas. Mēs justos laimīgi, ja šodien jau būtu miruši.

-Jā, piekrita Dārgums. Esam nodzīvojuši pā­rāk ilgi. Mūs piemeklējis ļaunākais, kas vien pasaulē var notikt.

Tā viņi bridi pastāvēja uz vietas un tad devās lalāk. Drīz abi izdzirdēja pret kokiem klaudzam cirvjus, kaut arī vēl neko nespēja saredzēt, jo prieksa, aizsegdams skatu, pacēlās pakalns. Sasniedzot virsotni, viņiem radās iespēja pārredzēt visu Later­nas klajumu. Un, to skatot, karaļa vaigs nobālēja.

Tieši pa vidu šim senajam silam silam, kurā reiz bija auguši zelta un sudraba koki un kur reiz kāds bērns no mūsu pasaules bija iedēstījis Aizstā­vības koku, tātad tieši šim silam pa vidu jau bija i/.cirsts plats ceļš. Tas bija atbaidošs ceļš, kas līdzinājās dziļai, vaļējai brūcei, un to vagoja neskaii.imas dubļainas grambas, pa kurām nogāztie koki bija vilkti lejup uz upi. Te strādāja liels pulks ļaužu, švīkstēja pātagas, un zirgi, sasprindzinājuši visus spēkus, vilka un rāva baļķus uz priekšu. Pirmā at­skārsme, kas pazibēja prātā vienradzim, bija atziņa, ka apmēram puse no lielā pulka ir nevis runājošie dzīvnieki, bet gan cilvēki. Nākamais novērojums liecināja, ka cilvēki nav gaišmatainie nārnieši, bet gan tumsnējie, bārdainie vīri no Kalormenas lie­las, cietsirdīgās zemes, kas plešas aiz Ārčenlendas, pari tuksnesim uz dienvidiem. Protams, nebija nekāda iemesla, kāpēc Nārnijā nevarētu sastapt dažus kalormcnus, piemēram, kādu tirgoni vai sūtni, jo tolaik starp Nārniju un Kalormenu valdīja miers, taču Tiriānam likās nesaprotami, kāpēc viņu ir tik daudz un kāpēc viņi cērt Nārnijas mežus. Viņš sažņaudza pirkstus ciešāk ap zobena rokturi un aptina apmetni ap kreiso roku. Ļaudīm pa vidu viņi abi ar vienradzi ātri kāpa lejup uz upi.

Divi kalormeni dzina zirgu, kas vilka aizmugurē piesietu baļķi. Brīdī, kad karalis viņus panāca, baļķis aizķērās dziļajos dubļos.

-    Velc, sliņķi! iebrēcās viens no kalormeniem un vienlaikus nežēlīgi iezvēla zirgam ar pātagu.

Tieši šajā brīdī notika kaut kas patiešām šaus­mīgs.

Līdz šim Tiriāns bija uzskatījis pašu par sevi saprotamu, ka šie kalormenu dzītie zirgi pieder viņiem pašiem un ir dumji, nesaprātīgi dzīvnieki tādi kā mūsu pašu pasaulē. Un, kaut arī viņam šķita sāpīgi redzēt pat nesaprātīgu lopiņu pārguru­šu, viņš, protams, vairāk lauzīja galvu par koku iznīcināšanu. Viņš nekad nebija pieļāvis domu, ka atrastos kāds, kas iedrošinātos iejūgt kādu no brīvajiem runājošajiem Nārnijas zirgiem, kur nu vēl slānīt tos ar pātagu. Bet, kad zirgu ķēra mežonī­gais sitiens, tas saslējās pakaļkājās un, pa pusei kliegdams, izgrūda:

-     Muļķis un tirāns! Vai tu neredzi, ka es daru visu, ko spēju?

Kad Tiriāns aptvēra, ka šis ir viens no viņa Nār­nijas vecajiem iedzīvotājiem, kā viņu, tā Dārgumu sagrāba tādas dusmas, ka viņi vairs neapzinājās, ko dara. Karaļa zobens pacēlās augšup, vienradža rags noliecās lejup. Abi draugi metās uz priekšu. Nākamajā mirklī abi kalormeni gulēja zemē miruši: vienam galvu bija nocirtis Tiriāna zobens, otra sirdij cauri bija izurbies Dārguma rags.

Treša nodaļa Pērtiķis visa sava spožumā

Zirga kungs, zirga kungs! aši pārgriezdams / jsakas, uzsauca Tiriāns. Kā šiem svešinie­kiem izdevās jūs iesaistīt vergu darbā? Vai Nārnija nokļuvusi ienaidnieku varā? Vai bijusi kauja?

-     Nē, kungs, izdvesa zirgs. Ieradies Aslans. Viss notiek pēc Viņa pavēles. Viņš licis tā rīkoties.

-    Draud briesmas, karali! noteica Dārgums. Tiriāns pacēla acis un ieraudzīja kalormenus

(līdz ar dažiem runājošajiem dzīvniekiem) no visām malām skrējām uz viņu pusi. Abi nonāvētie bija izlaiduši garu, pat neiepīkstējušies, tāpēc par noti­kušo pārējais pūlis bija uzzinājis tikai pirms brīža. Taču tagad viņi to zināja. Vairākumam rokās bija kaili, līki zobeni.

-    Ātri! Leciet man mugurā! uzsauca Dārgums. Karalis ielidoja senā drauga seglos, un tas ap­sviedās un aizauļoja projām. Tiklīdz viņi izkļuva no ienaidnieku redzesloka, Dārgums trīs reizes mainīja