Pēdējā cīņa

Nedēļas trīs vēlāk pēdējais Nārnijas karalis sēdēja zem lielā ozola, kas auga līdzās viņa mazā medību namiņa durvīm. Jaukajā pavasara laikā viņš mēdza tur pavadīt kādas desmit dienas. Tā bija zema ēciņa ar niedru jumtu, kas atradās netālu no Laternas klajuma austrumu gala un slējās mazliet augstāk par abu upju satekas vietu. Viņam patika te vadīt dienas brīvi un vienkārši prom no karaļvalsts galvaspilsētas greznības un krāšņumiem. Viņa vārds bija Tiriāns, un viņš bija divdesmit, div­desmit piecus gadus vecs, viņa pleci jau bija plati un spēcīgi, tvirtie locekļu muskuļi bija cieti, tikai bārda joprojām paplāna. Jauneklim bija zilas acis un godīga, drosmīga seja.

Šajā pavasara rītā pie Tiriāna atradās vienīgi viņa labākais draugs vienradzis, vārdā Dārgums. Abi mīlēja viens otru kā brāļi un karos sargāja viens otra dzīvību. Karaliskais dzīvnieks stāvēja

cieši līdzās karaļa krēslam un, atliecis kaklu atpa­kaļ, spodrināja savu zilo ragu pret saviem krējumkrāsas spalvas klātajiem sāniem.

-    Šodien man trūkst spēka ķerties pie kāda darba vai muskuļu vingrināšanas, sacīja karalis. Man nemitīgi jādomā par šīm lieliskajām vēstīm. Kā tev šķiet, vai mēs šodien uzzināsim vēl kaut ko?

-    Tās ir visbrīnišķīgākās ziņas, kādas vien dzir­dētas gan mūsu, gan mūsu tēvu, gan arī vectēvu laikos, valdniek, sacīja Dārgums. Ja vien tās ir patiesas.

-     Kāpēc gan lai tās nebūtu patiesas? vaicāja karalis. Pagājis vairāk par nedēļu, kopš mēs pirmoreiz no atlidojušiem putniem dzirdējām, ka Aslans atkal ieradies Nārnijā. Un pēc tam to atkār­toja vāverītes. Viņas Aslanu nebija redzējušas, bet sacīja, ka Aslans noteikti esot mežā. Tad atskrēja briedis, kas apgalvoja, ka notālēm redzējis Aslanu paša acīm, mēnessgaismā Laternas klajumā. Tad ieradās tumsnējais, bārdainais vīrs, tirgonis no Kalormenas. Kalormenu acīs Aslans nebūt nav tik svarīgs kā mūsējās, taču šis vīrs runāja par to kā par kaut ko neapšaubāmu. Un vakar vakarā atnāca āpsis, viņš arī bija redzējis Aslanu.

-    Jā gan, kungs, atteica Dārgums. Es tam visam ticu. Ja šķiet, ka tā nav, tad tikai tāpēc, ka mans prieks ir pārāk liels, lai ar šo domu aprastu. Viss šķiet pārāk skaisti, lai būtu ticami.

-   Jā, teica karalis, skaļi nopūzdamies, līksmē it kā nodrebot. Tas pārspēj gandrīz visu, ko es savā mūžā esmu cerējis sasniegt.

-    Ieklausieties! iesaucās Dārgums, noliekdams galvu uz vienu pusi un sasmailinādams uz priekšu ausis.

-    Kas noticis? vaicāja karalis.

-    Pakavu dimdoņa, atteica Dārgums. Zirga auļi. Ļoti smagnēja zirga. Droši vien tas būs kāds no kentauriem. Re, klāt ir!

Liels kentaurs ar zeltainu bārdu (pieri viņam klāja cilvēciski sviedri, brūnie sāni bija norasojuši ar zirga sviedriem) apstājās un zemu palocījās.

-    Lai dzīvo karalis! viņš iebaurojās dobjā vērša balsī.

-    Ei, jūs tur! palūkodamies pār plecu uz mednie­ka namina durvīm, iesaucās karalis. Vīna kausu cildenajam kentauram! Esi sveicināts, Rūnvit! Kad būsi atvilcis elpu, tev jāpastāsta, kas tevi šurp atvedis.

No namiņa iznāca pāžs, nesdams lielu, māksli­nieciski izgrebtu kausu, un pasniedza to kentauram. Kentaurs to pacēla pie lūpām un uzsauca:

-    Es dzeru, pirmkārt, par Aslanu un taisnību, kungs, un, otrkārt, par Jūsu Majestāti!

Viņš izdzēra vīnu (ar kuru pietiktu sešiem stip­riem vīriem) vienā paņēmienā un atdeva tukšo kausu pāžam.

-    Nu, Rūnvit, mudināja karalis. Vai tu nes vēl kādas vēstis par Aslanu?

Rūnvits mazliet sarauca pieri un izskatījās ļoti nopietns.

-     Valdniek, viņš sacīja. Jūs zināt, cik ilgi esmu dzīvojis un pētījis zvaigznes, jo mēs, kentauri, dzīvojam ilgāk par jums, cilvēkiem, un pat ilgāk par tavu cilti, vienradzi. Visā savā mūžā neesmu redzējis debesīs rakstītas tādas briesmu lietas, kādas kopš šā gada sākumā naktīs tur redzētas. Zvaigznes

nevēstī neko nedz par Aslana atnākšanu, nedz par mieru, nedz prieku. Mana zvaigžņu pētniecības māksla apliecina, ka piecu gadsimtu garumā nav bijis tādas nelaimi vēstījošas planētu stāvokļu sakritības. Es jau gribēju steigties šurp un brīdināt Jūsu Majestāti, ka Nārnijai draud kāds liels ļau­nums. Taču vakar vakarā mani sasniedza runas par Aslana ierašanos Nārnijā. Valdniek, neticiet šīm pasakām! Tas nevar būt. Zvaigznes nekad nemelo, turpretī cilvēki un dzīvnieki to dara. Ja Aslans pa­tiešām nāktu uz Nārniju, debesis būtu to vēstījušas. Ja viņš patiešām būtu ieradies, viss lielais zvaigžņu pulks savā žēlastībā viņam par godu būtu sanācis vienkop. Tas viss ir meli.

-    Meli! karalis nikni atkārtoja. Kurš radījums Nārnijā vai visā pasaulē iedrošinātos tik svarīgā jautājumā melot?

Un karalis neapzināti uzlika roku uz zobena spala.

-    To es nezinu, Jūsu Majestāte, atteica kentaurs. Taču es zinu, ka pasaulē ir mēlneši; zvaigžņu vidū tādu nav.

-    Diez vai Aslans tomēr nevarētu būt atnācis, šaubīdamies ierunājās Dārgums. Kaut arī visas zvaigznes pareģotu ko citu. Viņš nav zvaigžņu kalps, viņš ir to Radītājs. Vai visās senās teiksmās nav sacīts, ka viņš nav pieradināts Lauva?