Pēdējā cīņa

-    Lūdzu, vai to mums varētu pateikt pats Aslans? Ja mums atļautu ar Viņu tikties…

-     Nekā nebija! atcirta pērtiķis. Iespējams, ka viņš būs tik laipns (kaut arī jūs to nebūt neesat pelnījušas) un šovakar uz īsu brīdi te iznāks. Tad jūs visas varēsit uz Viņu pabolīt acis. Tomēr Viņš nekā­dā ziņā necietīs, ja jūs grūstīsieties un apgrūtināsiet

viņu ar jautājumiem. Viss, ko gribēsit teikt Viņam, laps pateikts ar manu muti ja man šķitīs, ka ar to ir vērts Viņu traucēt. Līdz tam jūs, sušķes, darītu prātīgāk, ja dotos meklēt riekstus. Un pielūkojiet, ka atvilktos līdz vakaram, vai arī es nejokoju dabūsit pa mizu.

Nabaga vāveres pa galvu pa kaklu aizdrāzās projām, it kā viņām dzītos pakaļ suns. Jaunā pavēle iedvesa nabadzītēm šausmas. Rieksti, ko viņas rū­pīgi bija vākušas ziemai, nu izrādījās jau gandrīz apēsti, un no nelielā krājuma, kas atlicis, pērtiķim ļ.ui atdots daudz vairāk, nekā nepieciešams pašu iztikai.

Tad no bara pretējās puses atskanēja dobja balss tur ierunājās liels, sarains mežakuilis ar mil­zīgiem ilkņiem.

-    Bet kāpēc mēs nevaram Aslanu skatīt vaigā un ar Viņu aprunāties? zvērs noprasīja. Senos lai­kos, kad Viņš ieradās Nārnijā, ikviens varēja runāt, liekoties ar Viņu vaigu vaigā.

-    Nav ko sevi mānīt! attrauca pērtiķis. Ja arī la bijusi taisnība, laiki mainījušies. Aslans teica, ka agrāk Viņš pret jums bijis krietni par maigu, vai saprotat? Un tagad Viņš vairs nebūs tik maigs. Šo­reiz Viņš sauks jūs pie kārtības. Viņš jums iekals paurī, ka zina, ko nozīmē būt dresētam lauvam!

Dzīvnieku vidū atskanēja vaidi un šņuksti, bet pēc brīža iestājās mēms klusums, kas liecināja par vēl bēdīgāku noskaņojumu.

-     Piedevām jums jāiesit pauri vēl kaut kas, -| pērtiķis turpināja. Es dzirdēju daži no jums apļ galvo, ka es esot pērtiķis. Neesmu vis! Esmu cilvēkveidīgais. Ja ari varbūt izskatos pēc pērtiķa, tad tas ir tāpēc, ka esmu ļoti vecs, simtiem un vēl­reiz simtiem gadu vecs. Un tāpēc, ka esmu tik vecs, es esmu arī tik gudrs. Un tik gudrs es esmu arī tāpēc, ka esmu vienīgais, ar kuru Aslans jebkad grasās runāt. Viņu nevar apgrūtināt, liekot runāt ar veselu baru muļķīgu lopu. Viņš man pateiks, kas jums jādara, un es pateikšu to visiem pārējiem. Klausiet manam padomam un pieraugiet, lai izdarī­tu to divtik ātri, jo Viņš negrasās paciest visādas ampelēšanās.

Iestājās nāves klusums, varēja dzirdēt tikai rau­dam pavisam jauniņu āpsīti un viņa māti pūlamies mazo mierināt.

-    Tagad uzklausiet vēl kaut ko! pērtiķis turpi­nāja, atkal aizbāzdams aiz vaiga riekstu. Dzirdu dažus zirgus runājam: "Pasteigsimies, tiksim galā ar šo koku nogādes darbu, cik ātri spēsim, un tad būsim atkal brīvi." Sito domu jūs varat uz karstām pēdām izmest no galvas. Un ne jau zirgi vien. Visus,

kas ir darba spējīgi, turpmāk piespiedīs strādāt. Aslans itin visu smalki pārrunājis ar kalormenu ka­rali mūsu melnie draugi kalormeni godā viņu par I išroku. Jūs visi zirgi un vērši, un ēzeļi tapsit sūtīti uz Kalormenu pelnīt sev iztiku. Jūs vilksiet un stiepsiet, tāpat kā zirgi un tamlīdzīgi radījumi dara citās zemēs. Un jūs, visi lopi, kas rokaties pa zemi, tādi kā kurmji un truši, un punduri, dosieties darbos Tišroka raktuvēs. Un…

-    Nē, nē, nē! dzīvnieki iekaucās. Tā nevar būt taisnība. Aslans nemūžam nepārdotu mūs kalormenu verdzībā.

-    Lai es to nedzirdētu! Beidziet trokšņot! ņur­dēdams nosēcās pērtiķis. Kurš te iebrēcās par verdzību? Jūs nebūsiet vergi. Jums maksās. Turklāt labi maksās. Tas ir, jūsu algu iemaksās Aslana kasē, un Viņš to izlietos visu labā.

Tad viņš palūkojās un it kā pamirkšķināja kalormenu vadonim. Tas paklanījās un kalormenu svinīgi uzpūstajā stilā atbildēja:

-    Visvarenais Aslana domu paudēj, Tišroks (lai viņš dzīvo mūžīgi) par šo saprātīgo plānu ir pilnīgi vienisprātis ar Jūsu Godību.

-    Nu lūk! Vai dzirdat? pērtiķis līksmoja. Viss nokārtots! Viss jūsu pašu labā. Ar jūsu nopelnīto naudu mēs spēsim padarīt Nārniju par valsti, kurā vērts dzīvot. Tajā ieplūdīs apelsīni un banāni, un radīsies ceļi un lielas pilsētas, un skolas, un iestādes, un netrūks pātagu un uzpurņu, un seglu, un būru, un suņu būdu, un cietumu o, viss būs pieejams!

-     Bet mēs neko tādu negribam, sacīja kāds vecs lācis. Mēs gribam būt brīvi. Un mēs gribam dzirdēt runājam Aslanu pašu.

-      Nesāciet gvelzt pretī! uzbļāva pērtiķis. Kaut ko tādu es necietīšu. Esmu cilvēkveidīgais, bet tu esi tikai resns, dumjš, vecs lācis. Ko tu sajēdz no brīvības? Tu domā, ka brīvība nozīmē to, ka var darīt, ko tīk. Nu tu alojies! Tā nav patiesā brīvība. Patiesā brīvība nozīmē darīt to, ko es likšu.

-      Hmm-m-m-m, norūca lācis un pakasīja galvu. Tas viņam bija grūti saprotams.

-    Lūdzu, lūdzu! smalkā balsī ierunājās jēriņš ar biezu, mīkstu vilnu; viņš bija tik jauns, un visi ļiitās pārsteigti, ka viņš vispār uzdrīkstas runāt.

-    Kas tad nu? noķērca pērtiķis. Saki aši!