Pēdējā cīņa

Drīz vien dzīvnieku pulks izklīda un devās pro­jām dažādos virzienos. Vairāki pagāja pavisam tuvu garām Tiriānam. Tie skatījās uz viņu, it kā būtu ga ~ nobijušies, gan, redzot savu karali piesietu, izjustu arī žēlumu, tomēr neviens neteica ne vārda. Pēc brīža visi bija aizgājuši, un mežā iestājās klusums. Stundas aizritēja cita pēc citas, un Tiriānu sāka mocīt slāpes un pēc kāda laika arī neizsakāms izsalkums. Beidzoties pēcpusdienai un pienākot vakaram, viņam sāka arī salt. Mugura sūrstēja. Norietēja saule, un viss iegrima krēslā.

Kad bija jau gandrīz satumsis, Tiriāns izdzirda klusu kāju dipoņu un ieraudzīja tuvojamies vairā­kus mazus radījumus. Rindas kreisajā pusē tipināja trīs peles, vidū trusis, un pa labi divi kurmji. Tie abi nesa uz muguras nelielas somiņas. Tumsā dzīv­nieki izskatījās tik neparasti, ka Tiriāns prātoja, kas īsti tie varētu būt. Tad pēkšņi viņi pacēlās pakaļkā­jās, paslējās augšup, uzlikdami vēsās ķepiņas jauneklim uz ceļgaliem un uzspiezdami uz tiem šmaukstošas dzīvnieku bučiņas. (Tiriāna ceļgalus viņi varēja aizsniegt tāpēc, ka Nārnijas runājošie dzīvnieki ir lielāki par atbilstošu sugu mēmajiem dzīvnieciņiem Anglijā.)

Mūsu kungs karali! Mūsu kungs karali! viņi sauca spalgās balstiņās. Mums jūsu ir žēl! Mēs

baidāmies jūs atraisīt, jo tad Aslans varētu uz mums dusmoties. Taču mēs atnesām vakariņas.

Pirmā pele tūdaļ veikli ņēmās rāpties augšup, līdz notupās uz virves, kas bija apsieta Tiriānam ap krūtīm. Tā rauca savu mīksto degunteli tieši Tiriāna sejas priekšā. Tad uzdrāzās otra pele un novietojās cieši zem pirmās. Citi dzīvnieciņi palika stāvam lejā un sniedza augšup atnesto.

-     Dzeriet, kungs, un tad jutīsiet, ka varat norīt arī ēdamo, teica augšējā pele, un Tiriāns juta, ka viņa lūpām piespiežas maza koka krūzīte. Tā nebija lielāka par olu trauciņu, tāpēc viņš gandrīz nepaspē­ja vīnu pat lāgā izgaršot, kad trauciņš jau bija tukšs. Tomēr pele padeva trauciņu lejup, citas atkal to pie­pildīja, un tad tas otrreiz tika padots augšup, un Tiriāns iztukšoja to vēlreiz. Tā krū­zīte ceļoja atkal un atkal ar mazām devām, jo tā var labāk remdi­nāt slāpes, nekā izdzerot šķidrumu vienā lielā malkā.

-    Te būs siers, kungs, sacīja pirmā pele. Daudz gan nav, jo, redziet, ( mēs baidījāmies, ka no tā varētu atkal slāpt.

Pēc siera dzīvnieciņi deva karalim auzu plācenīšus ar svaigu sviestu un beigās vēl pacienāja ar vīnu.

-    Tagad padodiet uz augšu ūdeni! sacīja pirmā pele. Nomazgāsim karalim seju, tā ir notraipīta ar asinīm.

Tiriāns juta, ka seju slauka ar tādu kā mazu j sūklīti, un tas viņu ļoti atsvaidzināja.

-     Mazie draugi, Tiriāns ierunājās, kā lai es jums par to visu pateicos?

-   Tas nav vajadzīgs, nav vajadzīgs, skanēja smal­kās balstiņas. Ko tad citu mēs lai būtu darījuši? Citu karali mēs negribam. Mēs esam jūsu ļaudis. Ja tie būtu tikai pērtiķis un kalormeni, kas rīkotos pret jums, mēs ļ cīnītos, kaut vai mūs saplosītu gabalos, nevis ļautu jūs piesiet pie koka. Mēs to darītu, nudien darītu. Bet mēs taču nedrīkstam sacelties pret Aslanu!

-      Vai jūs esat pārliecināti, ka tas tiešām ir Aslans? noprasīja karalis.

-    Kā tad! sacīja trusis. Vakar vakarā Viņš iznāca no staļļa. Mēs visi Viņu redzējām.

-    Kāds Viņš izskatījās? karalis pavaicāja.

-    Kā jau liels, draudīgs lauva, nopīkstēja viena no pelēm.

-    Un jūs ticat, ka tas patiesi ir Aslans, kas noga­lina meža laumas un padara jūs par Kalormenas karaļa vergiem?

-    Jā, tas, bez šaubām, ir slikti, vai ne? teica otrā pele. Labāk lai mēs būtu izlaiduši garu, pirms viss šitas te sākās. Diemžēl nevar par to šaubīties. Visi runā, ka tās noteikti ir Aslana pavē­les. Un mēs Viņu redzējām. Mēs nedomājām, ka Aslans tā rīkosies. Mēs taču paši gribējām, lai Viņš atgrieztos Nārnijā.

-    Liekas, ka Viņš šoreiz pārnācis ļoti dusmīgs, teica pirmā pele. Droši vien mēs visi, paši to neapzinādamies, esam sastrādājuši kaut ko traki nepareizu. Laikam taču Viņš mūs par kaut ko soda. Tikai man nudien šķiet, ka labāk būtu, ja Viņš mums pateiktu, kas īsti par vainu.

-      Manuprāt, nepareizi varbūt ir tas, ko mēs darām pašlaik, sacīja trusis.

-    Ja arī tā būtu, es par to nebēdāju, nočāpstināja viens no kurmjiem. Es tāpat rīkotos vēlreiz.

Taču citi viņu apsauca.

-    Kuš, klusu! Esi piesardzīgs!

Un tad visi piebilda: Dārgo karali, ļoti žēl, bet mums jātaisās, ka tiekam. Nedrīkstam ļaut, lai mūs te pieķer.

-     Mīļie dzīvnieki, sacīja Tiriāns. Es labāk zaudētu pat visu Nārniju nekā pakļautu kādu no jums briesmām.

-             Ar labu nakti, ar labu nakti! atvadījās dzīvnieki, paberzēdami purniņus gar karaļa kājām. Mēs atgriezīsimies, ja varēsim.

Tad viņi aiztipināja projām, un mežs šķita kļuvis tumšāks, aukstāks un vientulīgāks nekā pirms viņu ierašanās.