Pēdējā cīņa

-      Bērni! Bērni! Bērni! Nārnijas draugi! Aši! Nāciet šurp pie manis! Es jūs saucu pāri pasaulēm. Es, Tiriāns, Nārnijas karalis, Kēras Paravelas vald­nieks un Vientuļo salu ķeizars!

Un tajā pašā mirklī viņš iegrima sapnī (ja tas tie­šām bija sapnis), kas šķita spilgtākais no visiem, ko viņš savā mūžā bija redzējis.

Viņš it kā stāvēja gaišā istabā, kur ap galdu sēdēja septiņi cilvēki. Izskatījās, ka viņi tikko beiguši maltīti. Divi no šiem ļaudīm bija ļoti veci vīrs ar baltu bārdu un sieviete ar gudrām, jautrām,

dzirkstošām acīm. Tas, kurš sēdēja pa labi no vecā vīra, vēl nebija pilnīgi pieaudzis, viņš nenoliedzami izskatījās jaunāks par Tiriānu pašu, taču sejā jau iezīmējās karaļa un cīnītāja vaibsti. Un gandrīz to pašu varēja teikt par otru jaunieti, kas sēdēja pa labi no vecās sievietes. Tieši pretī Tiriānam pie galda sēdēja gaišmataina meitene, jaunākā no icpriekšaprakstītajiem, un viņai katrā pusē zēns un meitene, abi vēl jaunāki par viņu. Pēc Tiriāna domām, visi bija ģērbušies neiedomājami dīvainās drēbēs.

Taču viņam nebija laika par tādiem sīkumiem ilgi prātot, jo jaunākais zēns un abas meitenes tūdaļ pietrūkās kājās un viena no viņām paklusu iekliedzās. Vecā sieviete sarāvās un spēji ievilka elpu. Vecais vīrs acīmredzot arī bija pēkšņi pakusti­nājis roku, sniegdamies pēc vīna glāzes, kas stāvēja labajā pusē, jo tā nokrita no galda. Tiriāns dzirdēja tinkšķi, kas atskanēja, glāzei atsitoties pret grīdu un saplīstot.

Tad Tiriāns saprata, ka šie cilvēki viņu redz platām acīm tie lūkojās viņā, it kā Tiriāns būtu spoks. Tomēr viņš ievēroja, ka tas, kurš sēdēja vecajam vīram labajā pusē un izskatījās pēc karaļa, paliek nekustīgs (kaut arī nobālēja), tikai cieši sažņaudz dūri. Tad viņš sacīja:

-    Runā, ja neesi rēgs vai sapnis! Tu izskaties pē nārnieša, un mēs esam septiņi Nārnijas draugi.

Tiriāns ilgojās, kaut spētu parunāt, un pūlējās skaļi nosaukt savu vārdu, pateikt, ka viņš ir Nārni jas Tiriāns, kam ļoti vajadzīga palīdzība. Taču viņš aptvēra (kā dažreiz arī mums sapnī gadās), ka balss nepavisam neskan.

Tas, kurš jau bija ar viņu runājis, piecēlās kājās.

-     Ēna vai gars, vai kas nu tu esi, viņš sacīja, raudzīdamies Tiriānam tieši acīs, ja tu esi no Nārnijas, Aslana vārdā tev pavēlu runā ar mani! Es esmu Pīters, Visaugstākais karalis.

Telpa Tiriāna priekšā sāka griezties. Viņš dzirdē-j ja visas septiņu cilvēku balsis runājam reizē, un visas ar katru mirkli skanēja klusāk, teikumi bija apmēram šādi: "tas gaist", "klau, pazūd", "tā izba­lē". Nākamajā brīdī Tiriāns bija pilnīgi pamodies, joprojām piesiets pie koka, nosalis vairāk un stīvāks nekā jebkad. Mežu bija pārpludinājusi bālgana, drūma gaisma kā vienmēr pirms saullēkta, un viņš stāvēja, izmircis rasā slapjš. Rīts vairs nebija tālu.

Šī pamošanās laikam bija visnejaukākais mirklis, kādu viņš savā mūžā bija piedzīvojis.

Piektā nodaļa Pie karaļa ierodas palīgi

T

aču izmisums nevilkās ilgi. Gandrīz tajā pašā mirkli atskanēja būkšķis, tad nākamais, un Tiriāna priekšā nostājās divi bērni. Mežā, kas pletās viņa priekšā, vēl pirms brīža nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Tiriāns zināja, ka viņi nav pienā­kuši no aizmugures, jo tad viņš to būtu dzirdējis. Bērni patiesībā bija gluži vienkārši parādījušies no nekurienes. Viņš tūlīt ievēroja, ka atnācējiem mugurā ir tās pašas savādās, apvalkātās drānas kā cilvēkiem sapnī, un, uzmetis tiem otru skatienu, viņš saprata, ka zēns un meitene ir paši jaunākie no sapnī redzētā septiņu pulciņa.

-   Jupis un zēvele! iesaucās zēns. Galīgi aizrā­vās elpa! Man likās…

-     Pasteidzies, atraisi viņu! sacīja meitene. Runāties mēs varēsim vēlāk. Pagriezusies pret Tiriānu, viņa piebilda: Man jālūdz piedošana, ka mēs tik ilgi kavējāmies. Tiklīdz varējām, steidzā­mies šurp.

Kamēr viņa runāja, zēns izvilka no kabatas nazi un aši pārgrieza valgus, kas saistīja karali, patiesībā darīdams to pārāk strauji, jo karalis bija sastindzis un viņa locekļi bija kļuvuši nejūtīgi, tāpēc tad, kad zēns pārgrieza pēdējo virvi, viņš pakrita zemē, atbalstīdamies uz rokām un ceļgaliem. Tiriāns nespēja uzslieties kājās, līdz nebija krietni tās paberzējis, lai asinis sāktu riņķot.

-    Paklau, sacīja meitene. Vai tas bijāt jūs, kas parādījāties, kad mēs visi ēdām vakariņas toreiz, gandrīz pirms nedēļas?

-     Pirms nedēļas, daiļo meitenīt? pārvaicāja Tiriāns. Sapnis ieveda mani jūsu pasaulē tikai pirms desmit minūtēm.

-    Tas ir parastais juceklis ar laikiem, Poula, at­gādināja zēns.

-    Tagad es atceros, teica Tiriāns. Tā ir noticis arī visos senajos stāstos. Jūsu savādās zemes laiks atšķiras no mūsējā. Taču, ja nu vispār runājam par laiku, tad jāsaka, ka ir pienācis pēdējais brīdis lasī­ties no šejienes projām, jo mani ienaidnieki ir tepat tuvumā. Vai nāksit man līdzi?

-    Protams, sacīja meitene. Mēs taču nācām jums palīgā.