Pēdējā cīņa

Vaļsirdīgi runājot, nekāda pārmērīga jaukuma tur nebija. Telpa bija diezgan tumša un stipri oda pēc mitruma. Tā bija vienīgā telpa tornī augstu virs galvas slējās akmens jumts; koka kāpnes vienā stūrī veda augšup uz lūku, pa kuru varēja izkļūt pie mūra ierobēm. Gulēšanai bija atvēlētas dažas rupji sanaglotas lāvas. Telpā atradās arī daudzas lādes un paunas. Bija pavards, taču šķita, ka tas ilgus gadus nav kurināts.

-     Būtu prātīgāk, ja mēs dotos ārā un salasītu malku kurināšanai, vai ne? ierosināja Džila.

-    Vēl ne, līdzgaitniec, sacīja Tiriāns.

Viņš neparko negribēja, lai ienaidnieki pārsteidz viņus neapbruņotus, un ņēmās pārmeklēt lādes, ar pateicību atcerēdamies, ka allaž rūpējies, lai šos garnizona torņus reizi gadā pārbaudītu un pārlieci­nātos, vai tajos pietiekamā daudzumā ir viss nepie­ciešamais. Eļļota zīda pārvalkos atradās loku stiegras; zobeni un šķēpi, ietaukoti pret rūsu, un bruņas tika glabātas maisos, lai nezaudētu spožu­mu. Taču te bija pat vēl kaut kas labāks.

-    Paskatieties! uzsauca Tiriāns, izvilka no mai­sa garu bruņukreklu dīvainā rakstā un pavicināja bērnu priekšā tā, ka tas nodzirkstīja vien.

-     Tās ir neparasta izskata bruņas, kungs, teica Jūstess.

-    Jā, puis, piekrita Tiriāns. Tādas nav izkalis neviens Nārnijas punduris. Tās ir kalormenu bruņas, svešzemju ražojums. Es arvien dažas tādas esmu turējis gatavībā, jo nekad neesmu varējis zināt, kad man vai maniem draugiem radīsies iemesls slepus ierasties Tišroka zemē. Un paskatieties uz šo pudeli, kas izkalta no akmens! Tajā ieliets šķidrums, kas, ieberzēts rokās un sejās, iekrāsos jūs brūnus kā kalormenus.

-    Vareni! iesaucās Džila. Maskēšanās! Man tīk maskēties!

Tiriāns viņiem parādīja, kā nedaudz šīs sulas jāuzlej uz plaukstām un tad rūpīgi jāieberzē sejas un kakla ādā līdz pat pleciem un pēc tam rokās līdz elkoņiem. Arī viņš pats rīkojās tāpat.

-    Kad tas iesūksies, viņš teica, varēsim maz­gāties ūdenī, bet āda tik un tā paliks melnīgsnēja. Lai kļūtu atkal par baltiem nārniešiem, to var dabūt nost tikai ar eļļu un pelniem. Tagad, Džila, iesim un izmēģināsim, kā tev piestāv šis bruņukrekls. Tas ir mazliet par garu, tomēr ne tik pārlieku, kā es baidījos. Nav šaubu, ka tas piederē­jis kādam tārkāna pavadoņu pulka pāžam.

Uzģērbuši bruņukreklus, viņi uzlika galvā kalor­menu bruņucepures, kas ir mazas un apaļas, cieši piegulošas galvai, ar smaili pašā vidū. Tad Tiriāns izņēma no lādes garus baltas drānas strēmeļu ruļļus un tikmēr tina ap bruņucepurēm, līdz tās kļuva par

turbāniem, taču vidū mazā tērauda smaile tik un tā bija redzama.

Tiriāns ar Jūstesu paņēma kalormenu likos zo­benus un mazos, apaļos vairogus. Džilai neatradās piemērots viegls zobens, taču Tiriāns iedeva viņai taisnu medību dunci, kas briesmu brīdī varēja noderēt.

-     Vai tu proti šaut ar stopu, meitenīt? viņš pavaicāja.

-     Diezgan viduvēji, sarkdama atzinās Džila. Skrabs gan to dara gluži labi.

-    Neticiet viņai, kungs, iejaucās Jūstess. Mēs abi esam vingrinājušies šaušanā ar loku visu laiku, kopš pagājušajā reizē pabijām Nārnijā, un viņa tagad prot šaut gandrīz tikpat labi kā es. Nevar gan lielīties, ka mēs būtu nez kādi labie šāvēji.

Tad Tiriāns iedeva Džilai loku un bultu maksti ar visām bultām. Nākamais darāmais bija uguns iekuršana, jo torņa iekšpuse joprojām vairāk līdzinājās alai nekā istabai un uzdzina drebuļus. Tomēr, lasot malku, viņi sasildījās saule tagad atradās augstu debesīs, un, kad pa dūmeni sāka kāpt augšup liesmu rūkoņa, telpa jau kļuva diezgan omulīga. Pusdienas gan bija samērā plānas, jo labā­kais, ko viņi varēja darīt, bija sasmalcināt cietos sausiņus, kas atradās lādē, un pārliet tos ar vārošu, sāļu ūdeni, lai pagatavotu ēdmaņu, kas kaut cik līdzinātos putrai. Un vienīgais dzeramais, protams, bija ūdens.

-    Kaut jel mēs būtu paķēruši līdzi tējas paciņu! nogaudās Džila.

-    Vai kakao kārbu, piebalsoja Jūstess.

-       Arī pa muciņai laba vīna katrā no šiem torņiem nebūtu peļama lieta, sacīja Tiriāns.

Sestā nodaļa nakti veiktais pamatīgais darbs