Pēdējā cīņa

Pēc stundām četrām Tiriāns apgūlās vienā no lāvām, lai mazliet nosnaustos. Abi bērni jau šņāca viņš bija piespiedis tos likties slīpi pirms viņa paša, jo lielāko nakts daļu visiem bija paredzēts pavadīt nomodā un jauneklis zināja, ka bērni šajā vecumā bez miega iztikt nevar. Turklāt viņš bija tik ļoti nostrādājies vispirms nedaudz apmācījis Džilu šaušanā un atzinis, ka nārniešus veiklībā viņa gan nepanāk, tomēr patiešām nešauj slikti. Viņai pat bija izdevies nošaut trusi (protams, tas nebija runājošais trusis; Nārnijas rietumos mīt daudz pa­rasto trušu), un tam bija nodīrāta āda, iztīrītas iekšas un kautķermenis pakārts auklā. Tiriāns bija arī sapratis, ka abi bērni labi pieprot šo netīkamo, smirdošo darbu, kas uzdzen drebuļus; viņi bija to iemācījušies garajā ceļojumā pa Milžu zemi, meklē­jot princi Riliānu. Pēc tam viņš bija centies iemācīt Jūstesam, kā likt lietā zobenu un vairogu. Jūstess bija iemanījies diezgan labi zobena lietošanās mākā savu agrāko piedzīvojumu laikā, taču tolaik viņš vienmēr bija rīkojies ar nārniešu taisno zobenu. Par kalormenu līko asmeni viņam nepavisam nebija jausmas, un tas radīja grūtības, jo daudzi cirtieni stipri atšķiras un dažas no iemaņām, kuras viņš bija apguvis ar garo zobenu, tagad nācās aizmirst. Taču Tiriāns manīja, ka zēns ir ļoti apķērīgs un viņam ir veiklas kājas. Viņš brīnījās arī par abu bērnu izturī­bu patiesībā tagad viņi likās jau daudz spēcīgāki, lielāki un pieaugušāki nekā tad, kad pirms nedaudzām stundām visi sastapās. Tā bieži vien Nārnijas gaiss ietekmē ciemiņus no mūsu pasaules.

Visi trīs bija vienisprātis, ka vispirms jāatgriežas staļļa pakalnā, lai glābtu vienradzi Dārgumu. Pēc tam, ja veiksies, viņi centīsies tikt uz austrumiem un satikties ar mazo armiju, kas kentauram Rūnvitam jāatved no Kēras Paravelas.

Pieredzējis cīnītājs un mednieks tāds kā Ti­riāns allaž var pamosties tajā stundā, kad vajag. Šoreiz viņš ļāva sev gulēt līdz deviņiem un, izmetis no galvas visas raizes, tūlīt iemiga. Kad viņš pamodās, šķita, ka pagājis tikai mirklis, taču pēc gaismas un izjūtas viņš saprata, ka nogulējis tieši tik ilgi, cik gribējis. Viņš piecēlās, uzlika bruņucepuri, kas vienlaikus bija arī turbāns (bruņukreklu viņš nebija novilcis), un tad sapurināja pārējos divus tā, ka tie pamodās. Patiesību sakot, uzraušoties kājās no lāvām, viņi izskatījās gaužām bāli un nomākti, turklāt nevarēja vien beigt žāvāties.

Tagad, Tiriāns pavēstīja, mēs no šejienes iesim taisni uz ziemeļiem laimīgā kārtā nakts ir zvaigžņota un noiet vajadzēs īsāku ceļa gabalu nekā no rīta, jo tad mēs metām līkumu, bet tagad iesim taisni. Ja mums kāds piesiesies, jūs abi turiet mēli aiz zobiem, bet es pūlēšos vervelēt kā nejauks, cietsirdīgs un augstprātīgs kalormenu augstmanis. Ja es izvelku zobenu, tev, Jūstes, jādara tāpat, un Džila lai atkāpjas mums aizmugurē un uzsprauž uz stopa stiegras bultu, turot to gatavībā. Bet, ja es iekliedzos "mājup", tad skrieniet abi uz torni! Un nekādā ziņā nemēģiniet turpināt cīņu nedrīkst izdarīt nevienu vēzienu, ja esmu devis zīmi, ka jāat­kāpjas, tāda nevietā apliecināta drošsirdība nereti ir izjaukusi lieliskus plānus. Un nu, draugi, Aslana vārdā dosimies ceļā!

Viņi izgāja saltajā naktī. Pār koku galotnēm margoja visas lielās ziemeļu zvaigznes. Šīs pasaules ziemeļu zvaigzne saucas Sķēpsmaile tā ir spožāka nekā Polārzvaigzne.

Kādu brīdi viņi varēja iet tieši pretī Šķēpsmailei, taču drīz nokļuva biezā mežā, tāpēc vajadzēja mainīt virzienu, lai apietu tam apkārt. Un pēc tam tā kā viņi joprojām atradās zaru ēnā bija grūti izvēlēties pareizo virzienu. Tieši Džila izveda viņus uz īstā ceļa. Anglijā viņa bija atzīta par lielisku gaidu * (Skauti un gaidas (angļu vārds "guide" ceļvedis) līdz 1941. gadam arī Latvijā bija populāra jaunatnes organizācija.) un, protams, ļoti labi pazi­na Nārnijas zvaigznes, jo bija nosoļojusi garus ceļus pa mežonīgajām ziemeļzemēm un mācēja izvēlēties virzienu arī pēc citām zvaigznēm, ja Šķēpsmaile paslēpās aiz mākoņiem. Kolīdz Tiriāns saprata, ka no visiem trim viņa ir pati labākā ceļvede, viņš lika meitenei iet pa priekšu. Un tad jutās pārsteigts, cik klusi, līdzīgi ēnai, viņa slīd cauri tumsai.

-    Pie Lauvas krēpēm! viņš pačukstēja Jūstesam.

-    Džila ir īsta mežameita! Pat ja viņas dzīslās ritētu driādas asinis, arī tad viņa nespētu to izdarīt labāk.

-      Viņa ir maza, tas palīdz, čukstus atteica Jūstess.

Taču Džila, iedama pa priekšu, brīdināja:

-    Kuš-š-š, netaisiet tādu troksni!

Mežs visapkārt bija ļoti kluss. Patiesībā tas bija pārāk kluss. Parastajā Nārnijas naktī vajadzēja būt trokšņiem šad un tad kāds ezis uzsauktu līksmu "labunakti!", virs galvas ievaidētos pūce, iespē­jams, ka tālas flautas skaņas vēstītu, ka tur dejo

fauns, vai no apakšzemes atlidotu punduru veseru klaudzieni. Tas viss bija noklusis Nārnija, sastin­gusi drūmās bailēs, gulēja.