Pēdējā cīņa

Septītā nodaļa Galvenokart par punduriem

Abi kalormenu karavīri kolonnas pirmajā rindā, redzēdami cilvēkus, no kuriem vienu uzskatīja par tārkānu jeb diženu augstmani, bet divus pārējos par bruņotiem pāžiem, apstājās un sveicinot pacēla šķēpus.

-  Ak, man pavēlniek, teica viens, mēs vedam šos sīkuļus uz Kalormenas raktuvēm, kas pieder Tišrokam, lai viņš dzīvo mūžīgi mūžos!

-   Zvēru pie lielā cilvēka Taša, viņi šķiet ļoti paklausīgi, noteica Tiriāns.

Tad viņš pēkšņi pagriezās pret punduriem. Apmēram katrs sestais nesa lāpu, un tās šaudīgajā gaismā viņš varēja saskatīt bārdainas sejas, kas lūkojās viņā ar bargu un stūrgalvīgu izteiksmi.

-  Punduri! Vai Tišroks ir uzvarējis lielā kaujā un iekarojis jūsu zemi, viņš vaicāja, ka jūs tik paklausīgi dodaties, lai nomirtu Pagrehenas sālsraktuvēs?

Abi kareivji pārsteigti blenza Tiriānā, turpretī punduri visi vienā balsī atteica:

-       Aslana pavēle, Aslana pavēle! Viņš mūs pārdevis. Ko mēs varam iesākt pret Viņu?

-      Tišroks! piebalsoja cits un nospļāvās. Gribētu redzēt, kā viņš iedrošināsies piedurt mums pirkstu!

-     Klusu, draņķi! nobrēcās galvenais koman­dieris.

-     Paverieties! sacīja Tiriāns, ievilkdams Amurgalvu vairāk gaismas lokā. Viss notikušais ir bijuši meli. Aslans vispār nav ieradies Nārnijā. Pērtiķis jūs apvedis ap stūri. Šis ir tas radījums, ko viņš veda arā no staļļa jums rādīt. Paskatieties uz to!

Tas, ko punduri redzēja tagad, kad skatīja tuvu­mā, pilnīgi neapšaubāmi viesa viņos izbrīnu, kā viņus spējuši tā apmānīt. Pa to laiku, ko Amurgalva bija pavadījis ieslodzīts stallī, lauvas āda bija krietni nobrāzta un sagrumbota. Lielākā daļa no tās bija savandījusies lielā pikucī uz viena pleca. Galvas daļa bija ne vien nošķiebušies uz sāniem, bet arī dīvainā kārtā atvilkusies ļoti tālu atpakaļ, tādējādi jebkurš tagad varēja saredzēt muļķīgo, biklo ēzeļa purnu blenžam ārā no tās. No viena mutes kaktiņa nokarājās zāles stiebrs, jo pa ceļam viņš paklusām bija paknibinājis zaļbarību.

-    Tā nebija man vaina, viņš tagad purpināja. j Es neesmu īpaši gudrs. Es nekad neesmu teicis, ka tāds būtu.

Kādu brīdi punduri, mutes atpletuši, stīvi vērās Āmurgalvā, bet tad viens no karavīriem skarbi no-ļ prasīja:

-    Mans kungs, vai jūs esat prātā jucis? Ko jūs ar šiem vergiem darāt?

Un otrs noprasīja: Un kas jūs tādi esat?

Apsargu pīķi vairs nebija pacelti sveicienam, bet nolaisti zemāk, lai varētu tos laist darbā.

-    Pasakiet paroli! pieprasīja komandieris.

-     Šī ir mana parole! izraudams zobenu no maksts, izsaucās karalis. Gaisma aust, meli sa­triekti pīšļos! Tagad aizstāvies, nelieti, jo es esmu Nārnijas Tiriāns!

Viņš līdzīgi zibenim metās virsū komandierim. Jūstess, redzēdams, ko dara karalis, atkailinājis savu zobenu, drāzās virsū otram; zēna seja bija nāves bāla, taču es viņu par to nenosodītu. Un, kā reizēm patiešām notiek ar iesācējiem, viņam laimē| jās. Piemirsis visu, ko Tiriāns iepriekšējā pēcpusdie-1 nā mācījis, zēns ņēmās mežonīgi zvetēt (es nudien j nevaru apzvērēt, vai viņš nebija aizmiedzis acis) un, sev par lielu pārsteigumu, pēkšņi atģidās, ka pretinieks gul viņam pie kājām beigts, tomēr, kaut

arī tas sagādāja lielu atvieglojumu, šajā brīdī tas arī stipri biedēja. Karaļa cīņa vilkās mazliet ilgāk; tad arī viņš piebeidza savu pretinieku un uzsauca Jūstesam:

-    Uzmanies no abiem pārējiem!

Taču abus atlikušos kalormenus bija pieveikuši punduri. Nebija atlicis neviens ienaidnieks.

-     Labi cirsts, Jūstes! iesaucās Tiriāns, paplik­šķinādams zēnam pa muguru. Nu, punduri, jūs esat brīvi! Rīt es jūs vedīšu atbrīvot visu Nārniju. Trīsreiz lai sveikts Aslans!

Taču reakcija uzsaucienam bija gluži vienkārši nožēlojama. Nedaudzi (apmēram pieci) punduri mēģināja sauklim piebiedroties, taču tūlīt steidzīgi apklusa, vairāki citi kaut ko īgni noņurdēja. Dau­dzi nebilda ne vārda.

-     Vai jūs nesaprotat? Džila nepacietīgi uzsau­ca. Punduri, kas jums kaiš? Vai nedzirdat, ko karalis saka? Viss beidzies. Pērtiķis vairs nevaldīs pār Nārniju. Ikviens var atgriezties parastajā dzīvē. Jūs varat iet un būt priecīgi. Vai tad jūs tas neielīksmo?

Pēc pagara klusuma brīža kāds ne īpaši patīka­ma izskata punduris ar melniem matiem un bārdu kā sodrēji noprasīja:

-    Un kas tu, jaunlcundz, tāda varētu būt?

-    Esmu Džila, meitene atsacīja. Tā pati Džila, kas palīdzēja glābt karali Ililiānu no burvestības pinekļiem, un tas ir Jūstess, kas darīja to pašu, un mēs pēc vairākiem simtiem gadu esam atnākuši atpakaļ no citas pasaules. Mūs sūtīja Aslans.

Punduri palūkojās cits citā un smīkņāja, tomēr šī smīkņāšana neliecināja par jautrību, tā bija ņirdzīga.

-    Ziniet, teica melnmatainais punduris (viņa vārds bija Grifls), es nezinu, kā jūs, puiši, jūtaties, taču man ir skaidrs, ka par Aslanu esmu saklausījies pietiekami daudz, lai vairāk dzirdēt par viņu negri­bētu līdz mūža galam.

-    Tā ir taisnība, tā ir taisnība, purpināja citi punduri. Tas viss ir krāpšana, gatavā krāpšana.

-    Kā tu to domā? noprasīja Tiriāns.