Pēdējā cīņa

Torni viņi sasniedza vissaltākajā nakts stundā, tieši pirms ausmas. Ja viņus gaidītu gatava maltīte, tie ar prieku to iebaudītu, taču ņemšanās ar gatavošanu un laiks, ko tas prasītu, nepieļāva pat domu par ēšanu. Viņi padzērās no strauta, nomazgāja seju ar ūdeni un atkrita savās lāvās, vienīgi Āmurgalva un Dārgums teica, ka ērtāk jutīšoties ārā. Tas varbūt bija pilnīgi pareizi, jo vienradzis un miesās apaļš, pieaudzis ēzelis slēgtā

telpā vienmēr izraisa sajūtu, it kā šī telpa būtu par šauru.

Nārnijas punduri, kaut garumā nesasniedz'četras pēdas, ņemot vērā ķermeņa apjomu, savā paveidā ir vieni no izturīgākajiem un stiprākajiem radījumiem, tāpēc Pogins, par spīti nogurdinošajai dienai un vēlajai gulētiešanai, gluži spirgts pamodās pirmais. Viņš tūlīt paņēma Džilas stopu, izgāja ārā un nošā­va dažus meža baložus. Tad viņš apsēdās uz sliekšņa, lai tos noplūktu, pļāpādams ar Dārgumu un Āmurgalvu. Ēzelis šorīt izskatījās un jutās daudz labāk. Dārgums, būdams vienradzis un tāpēc viens no augstdzimušākajiem un smalkākajiem dzīvnie­kiem, izturējās pret punduri ļoti laipni, runādams ar viņu par tādiem tematiem, kas bija saprotami abiem, piemēram, par zāli, cukuru un rūpēm par kāju nagiem. Kad no torņa, žāvādamies un acis berzēdami, gandrīz pusvienpadsmitos no rīta iznāca Džila ar Jūstesu, punduris bērniem parādīja, ka tie var riekšavām saplūkt Nārnijas lapaugu, ko sauc par meža fresniju un kas izskatās ļoti līdzīgs mūsu savvaļas skābenei, taču, pienācīgi sagatavots, garšo krietni labāk. (Lai gūtu vislabākos panākumus, nepieciešams neliels daudzums sviesta un piparu, taču to viņiem nebija.) Tomēr, lai kā arī būtu, viņi varēja tikt pie lieliska sautējuma brokastīm vai pusdienām. Tiriāns, paņēmis cirvi, devās mazliet dziļāk mežā un atnesa zarus kurināmajam. Kamēr maltīte gatavojās un tas šķita aizņemam ilgu laiku īpaši tāpēc, ka, tam ritot, smaržoja arvien kārdinošāk un kārdinošāk, karalis atrada Poginam pundura apģērbu, kurā bija pilnīgi viss: bruņukrekls, bruņucepure, vairogs, zobens, vidusjosta un duncis. Tad viņš pārbaudīja Jūstesa zobenu un ieraudzīja, ka zēns to iebāzis atpakaļ makstī, nenotī­rījis nogalinātā kalormena asinis. Par to viņš saņē­ma bārienu un pavēli ieroci notīrīt un nospodrināt.

Visu šo laiku Džila staigāja turp un atpakaļ, reizēm apmaisīdama katlā sautējumu un reizēm skaudīgi nolūkodamās uz ēzeli un vienradzi, kas apmierināti plūca zāli. Cik reižu gan viņa torīt tika vēlējusies, kaut arī varētu darīt to pašu!

Tomēr, kad maltīte kūpēja galdā, visi saprata, ka bijis vērts gaidīt, un ikviens notiesāja divas porcijas. Kad nu visi bija pieēduši pilnu vēderu, trīs cilvēkvei­dīgie un punduris apsēdās uz sliekšņa, bet četr­kājainie nogūlās viņiem pretī. Punduris ar Džilas un Tiriāna atļauju aizkūpināja pīpi, un karalis sacīja:

Paklau, draugs Pogin, tev laikam gan ir vairāk ziņu par ienaidnieku nekā mums. Pastāsti visu, kas tev pierē! Un pirmām kārtām kā viņi attēlo manu izbēgšanu?

Kungs, tas ir visviltīgākais stāsts, kāds jebkad izgudrots, atteica Pogins. To stāstīja kaķis un droši vien savā paurī to arī bija izgudrojis. Šis Rudais, kungs, nudien ir visslīpētākais no visiem kaķiem, kas dzīvojuši! Viņš teica, ka gājis garām kokam, pie kura tie neģēļi bija Jūsu Majestāti piesējuši. Un viņš sacīja (atvainojiet, ka atkārtoju šos vārdus), ka jūs esot brēcis un lamājies, un lādējis Aslanu, "sak, man viņa lietotos vārdus nepatiktu atkārtot" tā viņš piebilda, izskatīdamies tik cimperlīgs un uzpūtīgs, cik vien, kā zināt, kaķis, kad grib, spēj izlikties. Un tad tas Rudais turpināja pēkšņi zibens uzliesmojumā parādījies pats Aslans un vienā paņēmienā aprijis Jūsu Majestāti. Visi dzīvnieki, dzirdot šo stāstu, nodrebēja, un daži ņēma un noģība. Un pērtiķis, protams, novadīja visu līdz galam. "Te nu jūs redzat," viņš sacīja, "ko Aslans dara ar tiem, kas viņu negodā. Lai tas jums visiem ir par brīdinājumu!" Un nabaga radījumi vaimanāja un raudāja, un atkārtoja tas tā būs, tas tā būs.

Tā nu, visu kopā ņemot, Jūsu Majestātes izglāb­šanās nav vis rosinājusi viņus padomāt, vai jums joprojām ir uzticami draugi, kas jums palīdzēs, bet tikai uzdzinusi viņiem vēl lielākas bailes no pērtiķa un mudinājusi tam paklausīt.

-    Kāda velnišķīga izdoma! iesaucās Tiriāns. -Tātad kaķis ir cieši iesaistīts pērtiķa nodomos.

-   Tagad, kungs, drīzāk jājautā, vai pērtiķis neīs­teno viņa lēmumus, atteica punduris.