Pēdējā cīņa

Āmurgalva sirsnīgi lūdzās, lai viņu atbrīvojot no lauvas ādas. Viņš sacīja, ka tajā svīstot, turklāt uz muguras tā krokojoties un tāpēc esot neērti, turklāt viņš izskatoties muļķīgi. Tomēr visi sacīja, ka viņam tā jāpavalkājot vēl kādu laiciņu, jo gribēja parādīt ēzeli šajā ietērpā pārējiem dzīvniekiem, kaut gan vispirms nāksies tikties ar Rūnvitu.

No baložu un trušu gaļas bija atlicis tik maz, ka to līdzi ņemt nešķita vērts, taču sausie grauzdiņi gan ceļam noderēja. Tad Tiriāns aizslēdza torņa durvis, un līdz ar to šis viņu apciemojums beidzās.

Bija mazliet pāri diviem pēcpusdienā, kad pulciņš devās ceļā, un tā bija pirmā īsti siltā diena tajā pavasarī. Likās, ka jaunās lapiņas kopš iepriekšējās dienas krietni sazaļojušas, sniegpulkstenltes bija noziedējušas, toties šur tur uzplaukušas prīmulas. Caur kokiem lauzās slīpi saules stari, putni dziedāja, un visu laiku (kaut ari lielāko tiesu neredzamas) čaloja ūdens tērcītes. Bija gandrīz neiespējami domāt par šausmīgajiem biediem, tā­diem kā Tašs. Bērni juta tā patiešām beidzot ir Nārnija. Pat Tiriānam ap sirdi kļuva vieglāk, un, ejot citiem pa priekšu, viņš dungoja senu nārniešu marša melodiju, kuras piedziedājums skanēja: "Dārdiet, bungas, dārdiet, bungas, Bungad bungadā!"

Aiz karaļa soļoja Jūstess ar punduri Poginu. Pogins stāstīja Jūstesam, kā Nārnijā sauc dažādus kokus, putnus un augus, kurus zēns vēl nepazina. Reizēm Jūstess savukārt pateica viņam, kā tos dēvē Anglijā.

Aiz viņiem tipināja Āmurgalva, tad Džila un Dārgums, kuri gāja cieši līdzās. Džila, varētu teikt, bija vienradzī gluži vai iemīlējusies. Meitene uzska­tīja un daudz arī nekļūdījās -, ka viņš ir pats spīdī­gākais, smalkjūtīgākais, maigākais, graciozākais dzīvnieks, kādu viņa jebkad satikusi, turklāt savā runā tik pieklājīgs un taktisks, ka gadījumā, ja sarunu biedrs nezinātu, tas diezin vai ticētu, cik nežēlīgs un briesmīgs Dārgums var būt kaujā.

Ai, cik tas ir jauki! iesaucās Džila. Tāpat vien pastaigāties. Kaut jel būtu vairāk šādu piedzī­vojumu! Žēl, ka Nārnijā allaž gadās pārāk daudz notikumu!

Tomēr vienradzis meitenei paskaidroja, ka viņa stipri maldās. Viņš sacīja, ka Ādama un Ievas dēli un meitas ieradušies Nārnijā no pašu dīvainajām pasaulēm tikai tādos laika posmos, kad tajā notikuši nemieri un jukas, taču viņai neesot jāuzskata, ka tie te notiek vienmēr. Viņu apciemo­jumu starplaikos simtiem un tūkstošiem gadu aizritējuši, vienam miermīlīgam karalim nomainot citu miermīlīgu karali, līdz lāgā nevarējuši atcerēties šo karaļu vārdus vai saskaitīt, cik to bijis, un patiešām grūti bijis sameklēt kaut ko tādu, ko varētu iekļaut vēstures grāmatās. Un viņš turpināja stāstu par senām karalienēm un varoņiem, par kuriem Džila nekad neko nebija dzirdējusi. Viņš uzbūra karalienes Baltgalvītes tēlu viņa bija dzī­vojusi Baltās Raganas laikā un Dziļziemi, kas bijusi tik skaista, ka pēc tam, kad ielūkojusies kādā mežezerā, viņas sejas atspulgs veselu gadu un vēl vienu dienu un nakti atmirdzējis no ūdens spoguļa. Viņš runāja par zaķi Mēnesskoku, kam bijušas tādas ausis, ka viņš, sēdēdams pie Katlezera līdzās pērkondimdošajam, lielajam ūdenskritumam, varē­jis sadzirdēt visu, ko cilvēki čukstot izrunājuši Kērā Paravelā. Viņš pastāstīja par karali Vētru, kas bijis paša pirmā karaļa Trenska pēcnācējs devītajā augu­mā, aizkuģojis uz tālajām austrumu jūrām un atbrīvojis Vientuļo salu iemītniekus no pūķa un kā pateicībā tie atdevuši viņam Vientuļās salas, lai uz mūžīgiem laikiem tās tiktu pievienotas Nārnijas karaļvalstij. Viņš runāja par veseliem gadsimtiem, kuru laikā visa Nārnijā bijusi tik laimīga. Toreiz vienīgie ievērības cienīgie notikumi, ko vērts atcerē­ties, bijuši deju vakari un svētki vai labākajā gadījumā turnīri. Ikviena diena un nedēļa toreiz bijusi skaistāka par iepriekšējo. Un, viņam turpi­not, Džilas prātā izveidojās priekšstats par visiem šiem laimīgajiem gadiem, visām tūkstošgadēm, līdz varēja likties, ka viņa nolūkojas no augsta kalna uz bagātu, brīnišķīgi skaistu līdzenumu, kur netrūkst mežu, ūdeņu un labības lauku, kas stiepjas milzu tālumā un līdz ar to kļūst caurspīdīgi un neskaidri. Un viņa sacīja:

Zini, es ļoti ceru, ka mēs drīz nokārtosim tās grūtības ar pērtiķi un atgriezīsimies tajā labajā, parastajā dzīvē. Un tad, cerams, tādi laiki turpinā­sies mūžīgi, mūžīgi un vēlreiz mūžīgi. Mūsu pasaulei kādā jaukā dienā taču jābeidzas. Varbūt pašreizējā vēl nebeigsies. Ai, Dārgum, vai nebūtu laime, ja Nārnijā turpinātos arvien un arvien līdzīgi tiem laikiem, par kuriem tu stāstīji?

-    Nē, māsiņ, atteica Dārgums. Visām pasau­lēm pienāk savs gals, tā nav vienīgi paša Aslana pasaulei.

-    Nu, sacīja Džila, es vismaz ceru, ka šā laik­meta gals vēl ir miljoniem, miljoniem un miljoniem gadu attālumā… Ei! Kāpēc mēs esam apstājušies?

Karalis, Jūstess un punduris nenovērsa acu no debesīm. Džila nodrebēja, atcerēdamās, kādas šaus­mas viņi jau redzējuši. Tomēr šoreiz nekā tamlīdzī­ga nebija. Putns bija mazs un zilo debesu fonā izskatījās melns.