Pēdējā cīņa

Kad Tiriāns atskārta, ka abi svešinieki nespēj nokļūt mājās (ja vien Aslans negaidīti neaizraus viņus projām), viņš izteica vēlēšanos, lai abi dotos pāri Dienvidu vaļņiem uz Ārčenlendu, kur, iespē­jams, varētu atrasties drošībā. Taču bērni nezināja ceļu, un nebija neviena, kas ietu viņiem līdzi. Pogirts savukārt norādīja ja Nārnijā reiz nokļūs kalormenu varā, tie droši vien nākamajā nedēļā sagrābs Ārčenlendu. Tišroks allaž gribējis, lai ziemeļzemes pārietu viņa īpašumā. Galu galā Jūstess ar Džilu lūdzās tik sirsnīgi, ka Tiriāns piekrita, lai abi nāk līdzi un izmēģina laimi vai arī, kā viņš izteicās citiem vārdiem, izmanto Aslana sagādāto iespēju.

Sākumā Tiriānam šķita, ka līdz tumsai Staļļa pakalnā nevajadzētu atgriezties (viņiem šis vārds bija galīgi noriebies). Taču punduris sacīja iero­doties, kamēr vēl gaišs, kalns varētu būt tukšs;

iespējams, ka viņi sastaptu tikai kādu kalormenu sargkareivi. Dzīvniekus mokot pārāk lielas bailes no pērtiķa (un kaķa) un no jaunā, niknā Aslana jeb Tašlana -, lai spertu kāju tā tuvumā. Viņi pul­cēšoties tur tikai tad, kad tapšot aicināti uz briesmu pilno pusnakts sapulci. Un kalormeniem nekad neesot patikuši meži. Tāpēc, pēc Pogina domām, viņi, neviena nepamanīti, pat gaišā dienas laikā viegli varētu aizzagties līdz pat staļļa aizmugurei. Turpretī, satumstot naktij, to izdarīt būtu daudz grūtāk, jo pērtiķis varētu sasaukt kopā dzīvniekus un visi kalormenu sargi atrastos savos posteņos. No Pogina plāna izrietēja, ka, sapulcei sākoties, viņi varētu atstāt Amurgalvu aiz staļļa, kur neviens viņu neredzētu, līdz brīdim, kad paši uzskatītu par vēlamu ēzeli parādīt. Tā neapšaubāmi bija saprātī­ga doma, jo viņu vienīgā iespēja bija sagādāt nārniešiem pilnīgi negaidītu pārsteigumu.

Visi Poginam piekrita, un pulciņš sāka iet pa citu ceļu uz ziemeļrietumiem uz ienīstā pakalna pusi. Reizēm viņiem pāri, šaudoties gan turp, gan atpakaļ, pārlidoja ērglis, bet dažkārt viņš sēdēja, uzmeties Āmurgalvam mugurā. Neviens, pat ne karalis, neiedomājās, ka varētu jāt ar vienradzi, ja vien negadītos kāda īpaša vajadzība.

Šoreiz Džila gāja kopā ar Jūstesu. Lūdzot, lai viņiem ļauj palikt kopā ar pārējiem, bērni bija jutu­šies ļoti drosmīgi, turpretī tagad viņi ,tādi nebūt nejutās.

-    Poula, Jūstess čukstēja, es tev atzīstos, ka esmu nobijies.

-    Nu-ū, ar tevi viss ir kārtībā, Skrab, atteica Džila. Tu proti kauties. Turpretī es, ja gribi zināt patiesību, drebu kā apšu lapa.

-    Drebēšana nav nekāda nelaime, bilda Jūs­tess. Es manu, ka sākšu vemt.

-     Dieva dēļ, nerunā par to! Džila šausminājās.

īsu brīdi viņi turpināja ceļu klusēdami.

-    Poula, Jūstess drīz vien ierunājās vēlreiz.

-    Kas ir? viņa jautāja.

-    Kas notiks, ja mūs te nobendēs?

-    Nu, manuprāt, mēs tad būsim beigti.

-    Es gribēju jautāt kas notiks mūsu pašu pa­saulē? Vai mēs pamodīsimies un atkal atrādīsimies tajā vilcienā? Vai arī mēs gluži vienkārši pazudīsim un par mums vairs neviens neko nedzirdēs? Vai mēs būsim beigti Anglijā?

-    Vai traks, es par to nemaz nebiju iedomājusies!

-   Tas būs tīrais posts Pīteram un citiem, ja viņi būs redzējuši mūs mājam pa logu un tad, kad vilciens pienāks stacijā, mūs nekur nevarēs atrast. Vai ja atra­dīs divus… tas ir, ja mēs tur, Anglijā, būsim beigti?

-    Vai dieniņ! izsaucās Džila. Tā nu gan ir drausmīga doma.

-    Mums tas nebūtu drausmīgi, Jūstess iebilda. Mūsu tur nebūtu.

-    Es gandrīz vēlos… nē, tomēr nevēlos, Džila sacīja.

-    Ko tu gribēji teikt?

-    Es grasījos teikt, ka vēlos, kaut mēs nekad ne­būtu te nonākuši. Bet es to neteikšu, neteikšu, neteikšu! Pat ja mūs patiešām nogalēs. Es labāk gribu krist kaujā par Nārniju nekā kļūt veca muļķe mājās un varbūt pārvietoties invalīdu ratiņos, un visbeidzot tik un tā atdot galus.

-    Vai arī pakļūt zem britu dzelzceļa vilciena rite­ņiem.

-    Kāpēc tu tā saki?

-    Nu, kad nāca tas trakais grūdiens tas, ar ku­ru mūs, šķiet, iemeta Nārnijā, es nodomāju, ka tas ir sākums dzelzceļa katastrofai. Tāpēc biju traki priecīgs, kad atradāmies te.

Kamēr Džila un Jūstess runāja par šo tematu, citi apsprieda savus plānus un pēc brīža vairs neju­tās tik nelaimīgi. Tas notika tāpēc, ka tagad viņi gudroja, kas jādara jau šajā vakarā; doma par to, kāds liktenis piemeklējis Nārniju, doma, ka viss tās diženums un prieki beigušies, tika atbīdīta krietni tālākā smadzeņu stūrītī. Mirklī, kad viņi pārstās runāt, šī doma atkal uzpeldēs un viņi atkal jutīsies nelaimīgi, tāpēc viņi spriešanu turpināja.

Pogins īstenībā bija gluži priecīgs par gaidāmo nakts darbu. Viņš bija pārliecināts, ka mežakuilis un lācis, un droši vien visi suņi tūdaļ pārnāks viņu pusē, un nespēja noticēt, ka visi citi punduri turēsies pie Grifla. Turklāt cīņa ugunskura gaismā gan koku skupsnās, gan ārpus tām sniegs priekšrocības vājā­kajai pusei. Un, ja viņi šovakar spēs uzvarēt, vai arī tad savas dzīvības vajadzēs ziedot, pēc nedaudzām dienām stājoties pretī īstajai kalormenu armijai?