Pēdējā cīņa

-     Es to visu lāgā nesaprotu, viņš ņurdēja. Man likās, jūs teicās…

-     Tev likās, mēdījās pērtiķis. Varētu domāt, ka tas, kas norisinās tavā paurī, ir kaut kas jēdzīgs. Jūs, pārējie, klausieties! Tašlanu drīkst skatīt ik­viens. Taču ārā viņš nenāks. Jums jāiet iekšā un jāskata viņš!

-     Ā, pateicamies, pateicamies, pateicamies! skandēja desmitiem balsu. Tieši to mēs gribējām! Mēs drīkstam ieiet iekšā un skatīt viņu vaigu vaigā. Un tagad viņš būs laipns, un viss notiks tā, kā mēdza notikt vienmēr.

Un putni čivināja, un suņi satraukti rēja. Tad pēkšņi visi sakustējās, troksnis liecināja, ka klātesošie ceļas kājās, un viss bars vienā mirklī būtu meties uz priekšu un ar joni pūlējies iekļūt iekšā pa durvīm, kad pērtiķis sāka kliegt:

-    Atpakaļ! Mieru! Ne tik ātri!

Dzīvnieki apstājās, daudzi ar vienu kāju gaisā, daudzi, astes luncinādami, un visi, galvas noliekuši uz sāniem.

-    Man likās, jūs teicāt… ierunājās lācis, taču Viltnieks viņu pārtrauca.

-    Ikviens var ieiet iekšā, viņš sacīja. Tikai pa vienam. Kurš ies pirmais? Viņš man nav teicis, ka ir ļoti labsirdīgā omā. Kopš viņnakt viņš aprija ļauno karali, viņš visu laiku laiza lūpas. Šorīt viņš ilgi rūca. Es pats arī šovakar lāgā nevēlētos iet iekšā stallī. Tomēr dariet, kā gribat! Kurš vēlas iet pirmais? Nevainojiet mani, ja viņš jūs aprij veselu vai ar baismo acu skatienu samaļ miltos! Tā ir jūsu darīšana. Labi, sāksim! Kas ies pirmais? Vai kāds no jums, punduriem?

-    Šeku, reku, nāciet, lai jums kož galvu nost! zobojās Grifls. Kā lai mēs zinām, ko jūs tur turat iespundētu?

-    Ha-hā! ņirdzīgi smējās pērtiķis. Tātad jums sāk likties, ka tur kaut kas ir, ko? Pirms brītiņa jūs, visi dzīvnieki, sacēlāt milzīgu troksni. Kāpēc nu jums mutes ciet? Kas ies pirmais?

Taču visi dzīvnieki stāvēja, lūkodamies cits citā, un sāka kāpties atpakaļ. Tagad luncinājās visai neliels astu skaits. Pērtiķis, par viņiem ņirgādamies, lumpačoja šurp un turp.

-    Ha-ha-hā! viņš irgojās. Man šķita, ka jums visiem dikti gribas redzēt Tašlanu vaigu vaigā! Vai pārdomājāt, ko?

Tiriāns nolieca galvu, lai dzirdētu vārdus, ko Džila pūlējās iečukstēt viņam ausī.

-     Kā jums šķiet, kas patiesībā ir stallī? viņa vaicāja.

-     Kas to lai zina? atteica Tiriāns. Visdrīzāk, domājams, ka divi kalormeni katrs savā pusē ar zobeniem, gatavi cirtienam.

-    Vai jums neliekas, minstinājās Džila, ka tas varētu būt… ziniet… tas šaušalīgais radījums, ko mēs redzējām?

-     Pats Tašs? atčukstēja Tiriāns. Kā lai to uzzina? Saņem dūšu, bērns, mēs visi atrodamies īstā Aslana ķepās!

Tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Vēsā, skaidrā balsī ierunājās Rudais. Izklausījās, ka viņš nemaz nav satraukts.

-   Ja vēlaties, iešu es.

Visi klātesošie pagriezās un ieurbās ar skatienu kaķī.

-     Ievērojiet viņu veiklās viltības, valdniek! Pogins brīdināja karali. Nolādētais runcis ir iesaistīts sazvērestībā, viņš atrodas pašā tās centrā. Lai kas arī būtu stallī, viņu neaiztiks, lieku galvu ķīlā. Rudais iznāks atkal ārā un gvelzis, ka redzējis kādu brīnumu.

Taču Tiriāns nepaspēja viņam atbildēt. Pērtiķis aicināja runci iznākt priekšā.

-    Vei-vei! pērtiķis iesaucās. Tātad tu, vīzdegu­nīgais minci, vēlies ieskatīties viņa vaigā? Uz priekšu! Atvēršu tev durvis. Nevaino mani, ja izbīlī skriesi ārā, atpakaļ neatskatoties. Tā ir tava darīšana.

Kaķis piecēlās un iznāca no savas vietas pūlī, uz­pūtīgi un klīrīgi cilādams ķepas, asti gaisā izslējis. Katrs matiņš viņa spīdīgajā kažokā atradās savā vietā. Viņš devās uz priekšu, līdz bija pasoļojis garām ugunskuram un atradās tik tuvu viņiem, ka Tiriāns no savas vietas, kur stāvēja, atspiedies ar plecu pret staļļa gala sienu, varēja ielūkoties dzīvniekam tieši acīs. Lielie, zaļie redzokli nemirkšķinājās. ("Vienā vēsā mierā," nomurmināja Jūstess. "Zina, ka nav no kā baidīties.") Pērtiķis, ķiķinādams un vaibstīdamies, klumpačoja kaķim līdzās, tad pastiepa roku, atvilka vaļā aizbīdni un atvēra durvis. Tiriānam likās, ka runcis, ieiedams pa durvīm tumsā, murrā.

-    Ai-ai-vai-mjauū!

Baismīgākie ņaudieni, kas jebkad bijuši dzirda­mi, lika visiem satrūkties. Ja kādreiz esat pamodu­šies nakts vidū, kaķiem ķildojoties vai mīlējoties uz jumtiem, jūs tādas skaņas pazīstat.

Taču tobrīd atskanējušās bija briesmīgākas. Ru­dais, drāzdamies vēja ātrumā, izskrēja ārā no staļļa, nogāzdams pērtiķi garšļaukus. Ja nezinātu, ka tas ir kaķis, redzamo varētu uzskatīt par rudi sārtu zibens šautru. Rudais aizšāvās pāri zāles laukumam atpakaļ pūlī. Kaķim, kas atrodas tādā stāvoklī, neviens nevēlas gadīties ceļā. Bija redzams, kā dzīvnieki bēg no viņa, stumdīdamies gan uz labo, gan uz kreiso pusi. Rudais uzskrēja kokā un apsviedās apkārt, un tagad karājās ar galvu uz leju. Aste izspūra arvien vairāk un beigās bija gandrīz tikpat resna kā viss ķer­menis, acis šķita līdzīgas zaļas uguns pilnām apakš­tasītēm, ik matiņš uz muguras bija saslējies stāvus.