Pēdējā cīņa

Gluži tāpat kā Rudais, Emets iznāca priekšā zālainajā klajumā starp ugunskuru un stalli. Viņa acis mirdzēja, seja bija ļoti nopietna, delna gulēja uz zobena spala, un viņš soļoja ar augstu paceltu galvu. Kad Džila ielūkojās viņa vaigā, meitenei gribējās raudāt. Un Dārgums iečukstēja karalim ausī:

-        Pie Lauvas krēpēm! Kaut ari šis jaunais karavīrs ir kalormens, es viņu gandrīz vai mīlu. Viņš pelnījis labāku dievu par Tašu.

-      Es no sirds vēlos, kaut mēs zinātu, kas tur patiesībā ir iekšā, sacīja Jūstess.

Emets atvēra durvis un nozuda staļļa melnajā mutē. Viņš aizvēra aiz sevis durvis. Pagāja tikai nedaudzi mirkļi taču šķita, ka aizritējis ilgāks laiks, līdz durvis atkal atvērās. Pa tām izstreipuļoja kāds bruņots kalormens, atkrita uz muguras un palika nekustīgi guļam. Durvis viņam aiz muguras pievē­rās. Kapteinis metās pie pakritušā un noliecās, lai ielūkotos viņa sejā. Aiz pārsteiguma viņš sarāvās. Tad atguvās un, pagriezies pret pūli, izsaucās:

-     Pārsteidzīgais zēns dabūja, ko gribēja! Viņš uzlūkoja Tašu un nu ir miris! Lai tas visiem jums būtu par brīdinājumu!

-    Būs, būs! klaigāja nabaga dzīvnieki.

Taču Tiriāns ar draugiem stīvi vērās uz mirušo. Viņi uzlūkoja kalormenu un tad viens otru. Jo viņi, stāvēdami tik tuvu, varēja saskatīt to, ko pūlis, atrazdamies tālāk projām un aiz ugunskura, neva­rēja saredzēt šis nelaiķis nebija Emets. Tas bija pavisam cits pavecs vīrietis, resnāks un ne tik gara auguma, turklāt apaudzis ar kuplu bārdu.

-     He-he-he! ķiķināja pērtiķis. Vai vēl kāds? Kas vēl kāro iet iekšā? Ja reiz esat kļuvuši tik bikli, es pats izvēlēšos nākamo. Tevi, mežakuili, tevi! Nāc tik šurp! Atdzeniet viņu, kalormeni! Viņam jāredz Tašlans vaigu vaigā!

-      Ur-r-r, rūca mežakuilis, smagi uzslieda­mies kājās. Kātojiet tik šurp! Izmēģiniet manus ilkņus!

Kad Tiriāns redzēja, ka šis bezbailīgais zvērs gatavojas cīnīties par savu dzīvību un kalormenu karavīri ielenc viņu no visām pusēm, vicinādami lī­kos, kailos zobenus, un neviens negrasās palīdzēt, kaut kas viņā izraisīja it kā sprādzienu. Viņš vairs neraizējās, vai šis ir pats piemērotākais brīdis, lai iejauktos.

-    Zobenus gatavībā! viņš pačukstēja pārējiem. Uzspraust bultas! Sekojiet man!

Pārsteigtie nārnieši nākamajā brīdī redzēja septi­ņus stāvus izlecam staļļa priekšā. Četri no viņiem bija tērpušies spožās bruņās. Karaļa zobens, vicināts virs galvas, ugunskura gaismā uzdzirkstīja. Tiriāns skaļi iesaucās:

-    Te stāvu es, Nārnijas Tiriāns, lai Aslana vārdā pierādītu pats ar savām miesām, ka Tašs ir nelietīgs nezvērs, bet pērtiķis daudzkārtējs nodevējs un šie kalormeni pelnījuši nāvi. Visi īstie nārnieši, pulcē­jieties manās rindās! Vai gribat gaidīt, līdz jūsu jaunie pavēlnieki jums citam pēc cita atņems dzīvību?

Vienpadsmitā nodaļa notikumu gaita paatrinas

Tārkāns Rižda zibensātri atlēca atpakaļ, lai viņu neķertu karaļa zobens. Viņš nebija gļēvulis un, ja vajadzētu, būtu viens stājies pretī Tiriānam un pundurim, tomēr nespēja mēroties spēkiem vēl arī ar ērgli un vienradzi. Viņš zināja, ka ērglis ar saviem spārniem var spēcīgi sist, ka tas spēj izknābt acis un padarīt aklu. Un viņš bija dzirdējis no tēva (kas sastapies ar nārniešiem kaujā), ka neviens cilvēks, ja viņa rīcībā nav bultu vai gara šķēpa, nespēj pieveikt vienradzi, kas metas virsū, saslējies pakaļkājās, un tad ir jātiek galā gan ar viņa nagiem, gan ragu, gan zobiem ar visiem reizē. Tā nu viņš žigli iejaucās pūlī un stāvēja, klaigādams:

Pie manis, pie manis, Tišroka (lai viņš dzīvo mūžīgi) kaujinieki! Pie manis, visi draudzīgie nār­nieši, citādi jūs ķers Tašlana dusmas!

Pa to laiku risinājās vēl divi notikumi. Pērtiķis nebija pamanījis briesmas tik ātri kā tārkāns. Kādu brīdi viņš palika, tupēdams pie ugunskura un platām acīm vērdamies jaunpienācējos. Tad nožēlojamajam radījumam virsū metās Tiriāns, sagrāba viņu aiz spranda un drāzās atpakaļ uz stalli, kliegdams:

Atveriet durvis! Pogins tās atvēra. Ej un dzer pats savas zāles, Viltnieki nodārdināja Tiriāns un iemeta pērtiķi tumsā.

Kad punduris ar klaudzienu aizsita durvis ciet, no staļļa iekšienes izlauzās acis žilbinoša zilzaļa gaisma, zeme sadrebēja un atskanēja savāds troksnis tā kā klukstēšana, kā ķērkšana, kā kāda milzu putna aizsmakusi balss. Dzīvnieki ievaidējās, iekaucās un sāka klaigāt: Tašlan! Paslēp mūs no viņa!

Un daudzi krita pie zemes, un daudzi paslēpa seju zem spārniem vai ķepām. Neviens (izņēmums bija vienīgi ērglis Tāluredzētājs, kam no visiem dzī­vajiem radījumiem ir visasākais skatiens) tajā brīdī neredzēja tārkāna Rjždas ģīmi. Un no tā, ko Tālu­redzētājs saskatīja, viņš tūdaļ aptvēra, ka Rižda ir tikpat pārsteigts un gandrīz vai izbijies kā jebkurš cits. "Tur nu aiziet no pasaules," Tāluredzētājs nodomāja, "viens, kurš piesauca dievus, kam pats netic. Kas ar viņu notiks, ja tie patiešām atnākuši?"

Trešais notikums tajā pašā laikā bija vienīgais skaistais brīdis tonakt. Visi runājošie suņi, kas bija