Pēdējā cīņa

-    Es atdotu visas pasaules bagātības, čukstēja Pogins, lai uzzinātu, vai tas lops tikai izliekas, vai arī patiešām tur atrada kaut ko tādu, kas sadzina viņam dūšu papēžos!

-    Mieru, draugs! brīdināja Tiriāns, jo kalorme-

nu kapteinis stāvēja, sačukstēdamies ar pērtiķi, un karalis gribēja šo sarunu dzirdēt. Tas viņam neizde­vās, viņš saklausīja vienīgi pērtiķa čukstus: "Mana galva, mana galva." Tomēr karalis sliecās uz do­mām, ka šie abi ir gandrīz tikpat apmulsuši par kaķa uzvedību kā viņš pats.

-     Nu, Rudais, kapteinis ierunājās. Beidz trokšņot! Pastāsti viņiem, ko tu redzēji!

-    Ai-ai-vai-mjauū! kaķis brēkāja.

-    Vai tevi nesauc par runājošo dzīvnieku? no­prasīja kapteinis. Izbeidz taču savu velnišķīgo vēkšķēšanu un runā!

Sekoja kaut kas baismīgs Tiriāns (un arī pārē­jie) nešaubījās, ka runcis pūlas kaut ko izteikt, tomēr no mutes neatskanēja nekas cits kā vien parastie, pretīgie kaķa brēcieni, kas dzirdami no jebkura nikna vai pārbiedēta veca runča Anglijas namu pagalmos. Un, jo ilgāk viņš ņerkstēja, jo mazāk atgādināja runājošu dzīvnieku. Arī citiem izlauzās nemierīgi šņuksti un īsi, spalgi spiedzieni.

-    Paklau, paklau! atskanēja lāča balss. Viņš vairs nevar parunāt. Viņš aizmirsis runāt! Viņš atkal kļuvis par mēmu lopiņu. Paskatieties uz viņa purnu!

Visi redzēja, ka tā ir patiesība. Un tad ik nārnieti sagrāba trakas bailes. Jo ikvienam no viņiem gan cālēna, gan kucēna, gan plēsīga zvēra mazuļa vecumā bija mācīts, kā Aslans pasaules sākumā Nārnijas dzīvniekus pārvērtis par runājošiem dzīvniekiem un brīdinājis: ja viņi neuzvedīšoties, kā klājas, tad kādu dienu atkal kļūs par nabaga nesaprātīgiem lopiem, kādi sastopami citās zemēs.

-     Un tagad tāds liktenis piemeklē mūs! viņi vaimanāja.

-      Žēlastību! Žēlastību! dzīvnieki gaudoja. Glāb mūs, augstais Viltniek, esi vidutājs starp mums un Aslanu, tev jāiet iekšā pašam un jāaizlūdz par mums! iMēs neuzdrošināmies to darīt, neuzdro­šināmies, un viss…

Rudais uzrāpās vēl augstāk kokā un pazuda. Neviens viņu vairs nekad nav redzējis.

Tiriāns stāvēja, uzlicis roku zobena rokturim un noliecis galvu. Šīsnakts drausmas bija viņu apstul­binājušas. Brīžiem viņš nodomāja, ka vislabākais būtu tūdaļ izraut zobenu un mesties virsū kalormeniem, tomēr nākamajā mirklī viņam šķita, ka prātīgāk būtu pagaidīt un pavērot, kā notikumi risinās tālāk. Un tad nāca jauns pavērsiens.

-    Mans tēvs, atskanēja skaidra, skaļa balss no pūļa kreisās puses. Tiriāns tūlīt apjauta, ka runā viens no kalormeniem, jo Tišroka armijā karavīri savus priekšniekus uzrunā "mans pavēlniek", bet virsnieki savus augstākos pavēlniekus ar vārdiem "mans tēvs". Džila ar Jūstesu to nezināja, bet, palū­kojušies vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, runātā­ju ieraudzīja cilvēkus pūļa malās, protams, varēja saskatīt vieglāk nekā bara vidū, kur ugunskura kvēle visu apkārtni gremdēja tumsā. Runātājs bija jauns, stalts, slaids un savā tumsnējā, augstprātīga­jā, kalormeniskajā izskatā pat skaists.

-     Mans tēvs, viņš uzrunāja kapteini. Es arī vēlos ieiet iekšā.

-    Liecies mierā, Emet! teica kapteinis. Kas tev prasījis padomu? Vai puikam pieklājas vērt vaļā muti?

-    Mans tēvs, teica Emets, es patiešām esmu jaunāks par tevi, tomēr manās dzīslās rit tādas pašas tārkānu asinis kā tev, un arī es esmu Taša kalps. Tāpēc…

-     Klusē! noskaldīja tārkāns Rižda. Vai es neesmu tavs kapteinis? Tev stallī nekas nav meklē­jams. Tas domāts nārniešiem.

-     Nē, mans tēvs, Emets pretojās. Tu sacīji, ka viņu Aslans un mūsu Tašs esot viens un tas pats. Ja tā ir taisnība, tad tur iekšā ir pats Tašs. Un kālabad tu saki, ka man gar viņu nav nekādas daļas? Es labprāt mirtu kaut tūkstoš nāvēs, ja vien varētu kaut reizi uzlūkot Taša vaigu.

-     Tu esi muļķis un itin nekā neapjēdz! teica

tārkāns Rižda. Te ir runa par augstām lietām.

Emeta vaibsti kļuva bargāki.

-    Tātad nav taisnība, ka Tašs un Aslans ir viens un tas pats? viņš noprasīja. Vai pērtiķis mums melojis?

-    Protams, viņi ir viens un tas pats, bilda pērti­ķis.

-    Apzvēri to, pērtiķi! Emets pieprasīja.

-Ak tu dieniņ! smilkstēja Viltnieks. Kaut jel jūs visi liktu mani mierā! Man nudien sāp galva. Jā, jā, es to apzvēru!

-    Tādā gadījumā, mans tēvs, sacīja Emets, es noteikti esmu izlēmis iet iekšā.

-    Muļķis, tārkāns Rižda iesāka, taču negaidot ņēmās klaigāt punduri.

-    Uz priekšu, tumšādaini! Kāpēc jūs neatļaujat viņam ieiet? Kāpēc jūs nārniešus mudināt iet iekšā, bet savējos atturat? Kas jums tur tāds ir, ko negri­bat rādīt pašu vīriem?

Tiriāns ar saviem draugiem redzēja tikai tārkāna Riždas mugurpusi, tāpēc tā arī neuzzināja, kāda bija viņa sejas izteiksme, kad tas, plecus paraustī­dams, teica:

-   Jūs visi esat liecinieki, ka šā jaunā muļķa asins­izliešanā esmu nevainīgs. Stumies iekšā, pārsteidzī­gais puika, nekavējies!