Pēdējā cīņa

-     Ko neteiksi! zobojās punduri. Diezin vai! Jūs esat tādi paši blēži kā tie otrie. Mums nekādi karaļi nav vajadzīgi. Punduri ir par punduriem. Bē!

Tad sāka rībēt bungas. Šoreiz tās bija nevis pun­duru bungas, bet kalormenu lielās vēršādas bungas. Bērni jau kopš paša sākuma nespēja paciest šo skaņu. Bum-bum-bumbada-bum tās dunēja. Taču viņiem tās būtu likušās vēl neciešamākas, ja viņi zinātu, ko šī skaņa nozīmē. Tiriāns to zināja. Tā nozīmēja, ka kaut kur tuvumā atrodas citas kalormenu vienības un tārkāns Rižda sauc tās pailgā. Tiriāns skumji saskatījās ar Dārgumu. Viņos tikko bija modusies cerība, ka šovakar varē­tu uzvarēt, taču, ja ienaidnieka spēki papildinātos, ar viņiem būtu cauri.

Tiriāns izmisis palūkojās apkārt. Vairāki nārnie­ši stāvēja kalormenu barā vai nu tā bija nodevība, vai arī viņi patiešām baidījās no "Tašlana". Citi sēdēja nekustīgi, stīvi vērdamies notiekošajā, acīmredzot negrasldamies pievienoties ne vienai, ne otrai pusei. Taču dzīvnieku skaits bija krietni saru­cis, pulciņš likās tapis mazāks. Droši vien vairāki kaujas laikā gluži vienkārši bija paklusām aizlavījušies projām.

Bum-bum-bungada-bum skanēja baismi dobjā rīboņa. Tad tajā pamazām ievijās cita skaņa.

-    Klau! uzsauca Dārgums.

-    Skat! vedināja Tāluredzētājs.

Pēc mirkļa vairs nebija šaubu, ko tas nozīmē. Kāju nagiem rībot, atmestām galvām, ieplestām nāsīm, krēpēm plīvojot, kalnup auļoja vairāk nekā divdesmit runājošo zirgu. Grauzēji un krimtēji savu darbu bija paveikuši.

Punduris Pogins un bērni pavēra muti, lai uzga­vilētu, taču gaviles tā arī neatskanēja. Gaiss pēkšņi pildījās ar stobru stiegru strinkšķiem un bultu spindzoņu. Šāvēji bija punduri, un Džila kādu mirkli lāgā nejaudāja noticēt savām acīm viņi šāva uz zirgiem. Punduri ir nepārspējami strēlnieki. Zirgs pēc zirga vēlās zemē. Neviens no šiem cilde­najiem dzīvniekiem karali nesasniedza.

-    Nelieši! iebrēcās Jūstess, palēkdamies gaisā aiz niknuma. Nešķīstie, pretīgie, nodevīgie mazie neģēļi!

Pat Dārgums ierosināja:

-    Vai man noķert tos pundurus, kungs, un katrā piegājienā uzdurt pa desmitam uz mana raga?

Taču Tiriāns ar akmenscietu seju noskaldīja:

-    Dārgum, stāt! Un, ja tev, mīļumiņ, nāk raudiens (tas bija domāts Džilai), tad pagriez seju sānis, lai nesamirkst stopa stiegra. Esi mierā, Jūstes! Nelamājies kā tirgus sieva! Neviens karavīrs nelamājas. Jārunā pieklājīgi, citādi saņem kāvienu.

Taču punduri savukārt ņēmās ņirgāties par Jūstesu.

-            Tas tev bija pārsteigums, vai ne, puisīt? Tev likās, ka mēs esam jūsu pusē, ko? Nekā nebija! Mums nevajag nekādus runājošos zirgus. Mēs negribam, lai kāds uzvarētu ne jūs, ne tā otra banda. Mēs neļausim, lai mūs apmāna! Punduri ir par punduriem.

Tārkāns Rižda joprojām runājās ar saviem vīriem, neapšaubāmi gatavodamies nākamajam uzbrukumam un droši vien nožēlodams, ka nav jau pirmajā paņēmienā sūtījis kaujā visus spēkus. Bungas joprojām rībēja. Tad Tiriāns ar draugiem, sev par šausmām, izdzirda it kā no tālienes nākam daudz klusākus atbildes rībienus. Vēl viena kalor­menu vienība bija izdzirdusi Riždas signālu un steidzās viņam palīgā. No Tiriāna sejas jūs neap­jaustu, ka tobrīd viņš bija atmetis visas cerības.

-      Klausieties! viņš lietišķā balsī čukstēja.

-     Mums jāuzbrūk viņiem tagad, pirms šiem nelie­šiem nav pienācis pastiprinājums.

-    Ņemiet vērā, kungs, sacīja Pogins, ka te mums aizmugurē ir biezu dēļu siena. Ja iesim uz priekšu, vai mūs neielenks un nepieliks zobenu as­meņus starp lāpstiņām?

-    Es teiktu tāpat kā tu, punduri, sacīja Tiriāns.

-     Bet vai viņi neplāno tieši to iedzīt mūs stallī? Jo tālāk būsim no bīstamajām durvīm, jo labāk.

-       Karalim taisnība, sacīja Tāluredzētājs.

Katrā ziņā jātiek projām no tā nolādētā staļļa un mošķa, kas tajā mīt.

-     Jā, darīsim gan tā, sacīja Jūstess. Man apriebies uz to skatīties.

-    Labi, noteica Tiriāns. Tagad palūkojieties pa kreisi! Jūs redzat lielu klinti, kas mirdz balta kā uguns apspīdēts marmors. Vispirms metīsimies virsū šiem kalormeniem. Tu, meitenīt, paiesi no mums tālāk, pa kreisi, un šausi, cik vien ātri spēsi, uz viņu rindām, savukārt tu, ērgli, metīsies viņiem sejā no labās puses. Pa to laiku mēs, pārējie, dosimies pret viņiem triecienā. Kad būsim tik tuvu, Džila, ka tu uz viņiem vairs nevarēsi šaut, jo kļūs bīstami, ka bultas var ķert mūs, ej atpakaļ uz balto klinti un gaidi! Pārējie lai tur ausis vaļā pat cīņas karstumā! Mums nedaudzu minūšu laikā jāpiespiež viņi bēgt, jo mūsu ir mazāk. Tiklīdz es saukšu "atpakaļ!", metieties uz balto klinti pie Džilas klints aizsargās mūs no aizmugures, un kādu brītiņu varēsim uzelpot. Aiziet, Džila!

Juzdamās drausmīgi vientuļa, Džila paskrēja pēdu divdesmit, paspēra labo kāju atpakaļ, kreisouz priekšu un uzsprauda uz stiegras bultu. Kaut jel tik ļoti nedrebētu rokas!