Pēdējā cīņa

klāt sanāksmē (pavisam piecpadsmit), līksmi lēkā­dami un riedami, atskrēja karaļa pusē. Lielākoties t ie bija milzīgi suņi ar pamatīgiem pleciem un stipriem žokļiem. Viņu skrējiens atgādināja liela viļņa atsišanos pret jūras krastu tāds var cilvēku gandrīz nogāzt no kājām. Kaut arī viņi bija runājo­šie suņi, tomēr tik suniski, cik vien iespējams, un viņi visi slējās pakaļkājās, lika ķepas cilvēkiem uz pleciem un laizīja tiem seju, visi reizē saukdami:

-Sveiks! Sveiks! Mauksim! Mauksim! Krausim! Krausim! Pa ausīm! Pa ausim! Au-vau-vau!

Tas bija tik jauki, ka gribējās raudāt. Beidzot bija noticis kaut kas tāds, uz ko viņi bija cerējuši. Un, kad pēc mirkļa pietipināja vairāki mazi dzīvnieciņi (peles, kurmji, vāverīte un citi), pīkstēdami aiz prieka un atkārtodami: Raug, raug, te mēs esam! bet pēc tam atnā­ca ari lāc 's un mežakuilis, Jūstess sāka cerēt, ka varbūt galu galā viss nokārtosies. Tomēr Tiriāns, palūko­jies apkārt, redzēja, ka pārnācēju no dzīvnieku vidus ir diezgan maz.

-    Pie manis! Pie manis! viņš aicināja. Vai jūs, visi mani agrākie pavalstnieki, esat kļuvuši par gļēvuļiem?

-     Mēs neuzdrošināmies! činkstēja desmitiem balsu. Tašlans varētu sadusmoties. Sargiet mūs no Tašlana!

-     Kur ir visi runājošie zirgi? Tiriāns noprasīja mežakuilim.

-     Mēs redzējām, mēs redzējām! pīkstēja peles. Pērtiķis lika viņiem strādāt. Viņi visi ir piesieti lejā, kalna pakājē.

-     Tādā gadījumā jūs, visi mazie, sacīja Tiri­āns, visi krimtēji, skrubinātāji un riekstu grauzēji, teciet, cik ātri vien spējat, un uzziniet, vai zirgi ir mūsu pusē! Ja ir, iecērtiet virvēs zobus un grauziet, līdz zirgi ir brīvi, un atvediet viņus šurp!

-     Ar lielāko patiku, valdniek! atsaucās smal­kās balstiņas.

Pavēcinājuši astes, sīkie aszobji pazuda.

Tiriāns, siltu jūtu pārņemts, brīdi lūkojās viņiem nopakaļ. Tomēr laiks urdīja domāt par kaut ko citu. Tārkāns Rižda jau izkliedza savas pavēles.

-     Uz priekšu! viņš sauca. Ja varat, saņemiet viņus visus dzīvus un vai nu iemetiet, vai iedzeniet stallī! Kad visi būs iekšā, mēs pieliksim stallim uguni un upurēsim viņus lielajam dievam Tašam.

"Oho!" Tāluredzētājs pie sevis nodomāja. "Tātad tā viņš cer iemantot Taša piedošanu par savu neticību."

Ienaidnieku rinda tajā bija apmēram puse Riždas spēku tagad devās uz priekšu, un Tiriānam atlika pavisam maz laika, lai dotu savas pavēles.

Džila, skrien ārā uz kreiso pusi un mēģini nošaut, cik vien tev iespējams, pirms viņi mūs sasniedz! Mežakuilis un lācis lai turas viņai līdzās! Pogins man pa kreisi, Jūstess pa labi! Noturi la­bo flangu, Dārgumi Palīdzi viņam, Āmurgalviņ, liec lietā savus nagus! Lido un meties virsū ar knābi, Tāluredzētāj! Jūs, suņi, stājieties cieši aiz mums! Kad būs sākta cīņa ar zobeniem, iejaucieties viņu rindās. Ar Aslana palīgu!

Jūstess stāvēja, sirdij pukstot kā negudrai, izmi­sīgi cerēdams, ka drosme viņu nepametīs. Viņš nekad nebija redzējis kaut ko tādu (kaut arī

atcerējās gan pūķi, gan jūras čūsku), kas tā stindzi­nātu asinis kā šī melnīgsnējo, spožacaino vīru rinda. Tajā ietilpa piecpadsmit kalormenu, kāds Nārnijas runājošais vērsis, viltniece lapsa un miesaskārīgs satīrs. Tad viņš izdzirda pa kreisi kaut ko nožvakstam un nožvīkstam, un viens no kalormeniem nokrita, tad žvīkstoņa un žvikstoņa atkārtojās vēlreiz, un nokrita satīrs.

-    Lieliski, meitiņ! atskanēja Tiriāna balss, bet tad ienaidnieks sāka uzbrukumu.

Jūstess tā arī nekad nespēja atsaukt atmiņā, kas noticis nākamo divu minūšu laikā. Viss šķita līdzi­nāmies sapnim (tādam kā tad, kad jums sacēlusies augsta temperatūra), līdz no tālienes atskanēja tārkāna Riždas balss:

-    Atkāpties! Šurp, atpakaļ un pārkārtoties!

Tad Jūstesam atgriezās apziņa, un viņš ieraudzī­ja kalormenus drāžamies atpakaļ pie savējiem. Tomēr ne visus. Divi, Dārguma raga caurdurti, gulēja bez dzīvības, vēl vienu bija nogalinājis Tiriā­na zobens. Lapsa gulēja beigta pie viņa kājām, un Jūstess prātoja, vai tiešām to nekaitīgu padarījis viņš pats. Arī vērsis gulēja zemē Džila bija iešāvu­si viņam acī bultu, un sānā dziļu brūci bija iecirtis mežakuiļa ilknis. Tomēr arī pašu pusē bija zaudē­jumi. Trīs suņi bija nogalināti, un ceturtais smilkstēdams kliboja uz trim kājām cīnītāju aizmu­gurē. Lācis gulēja zālē, tik tikko kustēdamies. Tad, sakopojis pēdējos spēkus, viņš dobjā rīkles balsī norūca:

-    Es… es nesaprotu… nolaida lielo galvu uz velēnas tik klusu kā bērns, kas dodas pie miera, un vairs nepakustējās.

Patiesībā pirmais uzbrukums izrādījās neveik­smīgs. Likās, ka Jūstess nespēj par to priecāties viņš bija briesmīgi izslāpis, turklāt stipri sāpēja rokas delms.

Sakautajiem kalormeniem aizvelkoties atpakaļ pie sava komandiera, punduri ņēmās par tiem zoboties.

-     Vai pietika, melnģīmji? viņi klaigāja. Vai tad nepatika? Kāpēc jūsu dižais tārkāns nenāk un necīnās pats, kāpēc sūta nāvē jūs? Nabaga velnaģīmji!

-    Punduri! uzsauca Tiriāns. Nāciet šurp un laidiet darbā zobenus, nevis mēles! Vēl ir laiks. Nārnijas punduri! Es zinu, ka jūs labi protat kau­ties. Aplieciniet no jauna savu uzticību!