Pēdējā cīņa

-    Saņemiet viņus pēc iespējas vairāk dzīvus! Sa­ņemiet dzīvus!

Lai būtu kāda būdama, kauja ilgi tā nevilkās. Troksnis norima. Džila ieraudzīja tārkānu atgrieža­mies pie staļļa; viņam sekoja vienpadsmit vīru, vilkdami līdzi vienpadsmit sasaistītu punduru. (Vai pārējie nogalināti, vai daži, iespējams, izmukuši, tā arī palika nezināms.)

-    Iemetiet viņus Taša svētnīcā! tārkāns Rižda pavēlēja.

Un, kad vienpadsmit punduru cits pēc cita bija vai nu iemesti, vai ar kāju spērieniem iegrūsti tum­šajā durvju ejā un durvis atkal aizcirstas, viņš zemu paklanījās staļļa priekšā un sacīja:

-     Šie arī ir upuri tava altāra liesmām, valdniek Taš!

Visi kalormeni, pagriezuši zobenus plakaniski, klaudzināja ar tiem pa vairogiem un klaigāja:

-    Taš! Taš! Lielais dievs Taš! Nepielūdzamais Taš! (Tobrīd vairs neviens nepieminēja muļķīgo salikteni "Tašlans".)

Mazais pulciņš pie baltās klints vēroja šīs izdarī­bas un sačukstējās savā starpā. Viņi bija atraduši ūdens strūkliņu, kas ritēja pa klinti, un visi kāri padzērušies Džila, Pogins un karalis, satecinājuši valgmi riekšavās, turpretī četrkājainie laka no nelie­las peļķītes, kas bija izveidojusies klints pakājē. Viņi bija tik izslāpuši, ka tas šķita visgardākais dzēriens, kāds jebkad mūžā baudīts, un, kamēr tas tika dzerts, visi jutās bezgala laimīgi un ne par ko citu nemaz nespēja domāt.

-    Man ir tāda nojauta, sacīja Pogins, ka mēs visi cits pēc cita pirms rītausmas ieiesim pa šīm tumšajām durvīm. Varu nosaukt simt citu nāves ceļu, pa kuriem ietu ar lielāku prieku nekā šis.

-     Tās patiešām ir nežēlīgas durvis, piekrita

Tiriāns. Izskatās vairāk pēc rīkles.

-    Vai dieniņ, vai mēs nevaram darīt kaut jel ko, lai tā nenotiktu? satriekta vaicāja Džila.

-      Ne, jauko draudzenīt! atteica Dārgums, maigi pieskardamies meitenei ar purnu. Mums rās var izrādīties durvis uz Aslana valstību, un šovakar mēs ēdīsim pie Viņa galda.

Tārkāns Rižda uzgrieza muguru stallim un lēni piegāja un nostājās baltās klints priekšā.

-    Klausieties! viņš sacīja. Ja mežakuilis, suņi un vienradzis pārnāks manā pusē un padosies manā žēlastībā, es dāvāšu viņiem dzīvību. Mežakuilis dosies uz krātiņu Tišroka dārzā, suņi uz Tišroka suņukūtīm, bet vienradzis pēc tam, kad es būšu nozāģējis viņa ragu, vilks divričus. Turpretī ērglis, bērni un tas, kas bija karalis, šonakt taps upurēti Tašam.

Vienīgā atbilde bija rūcieni.

-     Ķerieties klāt, karavīri! tārkāns mudināja. Nomaitājiet lopus, taču divkājainos saņemiet gūstā dzīvus!

Un tad sākās pēdējā Nārnijas karaļa pēdējā kauja.

Tas, kas to lēma bezcerīgam galam, nemaz nerunājot par ienaidnieku skaitu, bija šķēpi. Kalor­meniem, kas gandrīz kopš sākta gala bija turējušies kopā ar pērriķi, cīņas sākumā to nebija, jo viņi bija ieradušies Nārnijā pa vienam vai divatā, izlikda­mies par miermīlīgiem tirgoņiem, tāpēc, protams, šķēpus sev līdzi nenesa, jo šķēps nav lieta, ko var paslēpt. Jaunpienācēji droši vien ieradās vēlāk pēc tam, kad pērtiķis jau bija nostiprinājies un kalormenu karakalpi varēja staigāt neslēpdamies. Tieši šķēpi izrādījās izšķirīgie. Ar garu šķēpu var nodurt mežakuili, pirms cilvēks nokļūst zvēra ilkņos, un vienradzi, pirms uzbrucēju sasniedz zirga rags, ja divkājainais rīkojas ļoti ātri un nezaudē galvu. Tagad vienā augstumā notēmētie šķēpi ielen­ca Tiriānu un viņa pēdējos draugus. Nākamajā mirklī visi kāvās uz dzīvību un nāvi.

Vienā ziņā nebija tik briesmīgi, kā jūs varētu iztēloties. Kad jūs līdz pēdējai iespējai liekat lietā visus savus muskuļus te notupdamies, lai jūs neķertu šķēpa uzgalis, te pārlecot tam pāri, te palecoties uz priekšu, atvelkoties atpakaļ, ātri pagriezdamies apkārt, jums nav daudz laika just bailes vai skumjas. Tiriāns apzinājās, ka patlaban citiem nekādi nevar palīdzēt, ka viņiem lemts mirt reizē. Viņš neskaidri manīja, kā vienā pusē nokrīt mežakuilis, bet otrā, spēkus nežēlodams, cīnās Dār­gums. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, viņš pama­nīja bet tikai pamanīja -, kā milzīgs kalormens kaut kur aizvelk aiz matiem satverto Džilu. Taču domāt viņš par to gandrīz vai nedomāja. Vienīgā doma bija, kā pārdot savu dzīvību par visdārgāko cenu. Ļaunākais bija nespēja noturēties vietā, no kuras viņš bija sācis, pie baltās klints. Vīrs, kurš cīnās pret duci ienaidnieku vienlaikus, ir spiests izmantot iespējas, kad vien tās pagadās, viņam jāmetas uz priekšu, kad vien viņš ierauga, ka nav aizsargāts ienaidnieka kakls vai krūtis. Ļoti nedau­dzi cirtieni var jūs aizvirzīt krietni tālu no vietas, kur esat atradies sākumā. Tiriāns drīz manīja, ka nokļūst arvien tālāk un tālāk pa labi tuvāk stallim. Prātā pazibēja neskaidra doma, ka labāk būtu turēties no tā tālāk. Taču šajā mirklī viņš nespēja atcerēties, kāpēc īsti tā jādara. Un, lai kā arī būtu, viss tik un tā ritēja savā gaitā.