Pēdējā cīņa

-     Nav gan, Edmunds piekrita. Tas nebūt nelīdzinājās iepriekšējai reizei, kad mūs aizgādāja no mūsu pašu pasaules ar maģijas palīdzību. Atska­nēja drausmīgs rībiens, man kaut kas ar joni uztrie­cās virsū, taču trieciens nebija sāpīgs, un es sajutos nevis nobijies, bet uztraukts. A, un kas bija ļoti dīvaini man stipri iesāpējās ceļgals kā no sitiena ar beisbola nūju. Ievēroju, ka mana kāja pēkšņi pazudusi. Un jutos ļoti viegls. Un tad… tad mēs atradāmies šeit.

-     Ar mums vagonā notika gandrīz tas pats, teica lords Digorijs, izslaucīdams no savas zeltainās bārdas pēdējās augļu paliekas. Tikai man šķiet, ka mēs ar tevi, Pollij, galvenokārt nejūtām vairs stīvumu. Jūs, jaunie, to nesapratīsiet. Bet mēs vairs nejutāmies veci.

-     Mēs, jaunie! Ko tu neteiksi! Džila pasmējās. Nešķiet, ka jūs patiesībā būtu daudz vecāki par mums.

-    Varbūt neesam, bet bijām gan, sacīja lēdija Pollija.

-    Un kas tad ir noticis, kopš jūs esat šeit? no­prasīja Jūstess.

-      Hmm, Pīters atsāka stāstu, ilgu laiku (vismaz man liekas, ka tas bija ilgs laiks) nenotika nekas. Tad atvērās durvis…

-    Durvis? Tiriāns pārvaicāja.

-   Jā, Pīters apstiprināja. Durvis, pa kurām jūs ienācāt vai izgājāt. Vai esat piemirsuši?

-    Kur tad tās ir?

-    Paskaties! sacīja Pīters, norādīdams ar pirkstu.

Tiriāns palūkojās un ieraudzīja vissavādāko un

vissmieklīgāko ainu, kādu vien varat iedomāties.

Tikai dažu jardu attālumā, skaidri saredzamas, saulē slējās rupji tēstas koka durvis un ap tām ielogs; nekā cita nebija ne sienu, ne jumta. Viņš apjucis devās tām klāt, un pārējie sekoja, vērodami, ko Tiriāns darīs. Viņš apgāja apkārt uz durvju otru pusi. Taču tur izskatījās gluži tāpat viņš joprojām atradās ārpusē, un bija vasaras rīts. Durvis gluži vienkārši stāvēja pašas no sevis, it kā būtu ieaugu­šas zālienā tāpat kā koks.

-              Dārgais kungs, Tiriāns sacīja Visaugstāka­jam karalim. Tas nu ir neredzēts brīnums!

-             Tās ir durvis, pa kurām jūs ar to kalormenu pirms piecām minūtēm ienācāt, smaidīdams teica Pīters.

-    Tomēr es neienācu stallī no meža. Turpretī šīs, šķiet, ir durvis, kas ved no nekurienes uz nekurieni.

-     Tās tādas izskatās, ja tām iet apkārt, skaid­roja Pīters. Pieliec aci pie tās vietas, kur starp diviem dēļiem ir sprauga, un skaties pa to!

Tiriāns piebāza aci pie plaisas. Sākumā viņš nere­dzēja neko vairāk par tumsu. Pēc tam, kad acs aprada, viņš ieraudzīja ugunskura blāvi sārto kvēli, kas bija jau gandrīz apdzisusi, un virs tās melnās debesis un zvaigznes. Tad viņš starp sevi un uguns­kuru saskatīja kustamies vai stāvam kaut kādus radījumus; varēja sadzirdēt, ka tie sarunājas. Balsu skaņas lika domāt, ka tie ir kalormeni. Tā nu viņš saprata, ka skatās ārā pa staļļa durvīm tumšajā La­ternas klajumā, kur bija izcīnījis pēdējo kauju. Vīri apspriedās, vai iet iekšā meklēt tārkānu Riždu (taču neviens to negribēja darīt) vai arī pielaist stallim uguni.

Tiriāns vēlreiz palūkojās apkārt un nespēja lāgā noticēt savām acīm. Pāri viņu galvām liecās zilas debesis, un zālainā pļava stiepās uz visām pusēm tik tālu, cik vien viņš varēja saskatīt, un jauniegūtie draugi, kas stāvēja ap viņu, smējās.

-     Liekas, arī pasmaidīdams klusi noteica Tiriāns, ka stallis, uz kuru skatās no iekšienes, un stallis, uz kuru lūkojas no ārienes, ir divas dažādas vietas.

-Jā, sacīja lords Digorijs. Tā iekšpuse ir lielā ka nelcā tā ārpuse.

-    Jā, apstiprināja karaliene Lūsija. Ari mūsu pasaulē kāda staļļa iekšpuse reiz bija kaut kas lie­lāks nekā visa mūsu pasaule.

Tā bija pirmā reize, kad viņa ierunājās, un pēc trīsošās balss Tiriāns noskārta, kāpēc. Viņu viss notiekošais bija ietekmējis stiprāk nekā pārējos. Viņa bija jutusies pārāk laimīga, lai runātu. Tiriānam gribējās atkal dzirdēt Lūsijas balsi, tāpēc viņš ierunājās vēlreiz, teikdams:

-    Esiet tik laipna, kundze, runājiet vēl! Pastāstiet visu par savu piedzīvojumu!