Pēdējā cīņa

-    Te nemaz nav tumšs, jūs nabaga nelgas pun­duri, teica Lūsija. Vai tad jūs neredzat? Paceliet acis! Paskatieties apkārt! Vai jūs neredzat debesis, kokus un puķes? Vai mani arī neredzat?

-    Visu blēņu vārdā! Kā es varu redzēt to, kā te nav? Un kā es varu redzēt jūs, tāpat kā jūs nevarat redzēt šajā piķa melnumā?

-    Bet es varu jūs saredzēt, attrauca Lūsija. Es pierādīšu, ka varu jūs redzēt. Jums mutē ir pīpes kāts.

-    Ikviens, kas pazīst tabakas smārdu, var pateikt to pašu, tiepās Digls.

-     Ak jūs, nabadziņi! Tas ir briesmīgi! Lūsija viņus žēloja. Tad meitenei iešāvās prātā kāda doma. Viņa apstājās un noplūca dažas meža vijolītes. Klausieties, punduri, viņa sacīja. Pat ja jūsu acis rāda nepareizi, varbūt ar jūsu deguniem viss ir kārtībā! Vai jūs varat saost šīs te?

Viņa pieliecās tuvāk un turēja svaigos, miklos ziediņus Diglam pie paša neglītā deguna, taču bija spiesta žigli atlēkt atpakaļ, lai izvairītos no mazās, cietās dūres trieciena.

-    Aizvāciet! viņš kliedza. Kā jūs uzdrošinā­ties! Kā jūs uzdrošināties bāzt man degunā netīrus staļļa gružus? Tajos bija pat dzelksnis. Jūsu slakai nekaunības nekad nav trūcis! Kas jūs galu galā esat?

-    Zemesurķi, sacīja Tiriāns, viņa ir karaliene Lūsija, kuru Aslans atsūtījis šurp no tālas pagātnes. Un tikai viņas dēļ es, Tiriāns, jūsu likumīgais kara­lis, nelieku visu jūsu galvām ripot no pleciem, jūs divkāršie nodevēji!

-    Te nu jūs pārlieku šaujat pār strīpu! iesaucās Digls. Kā jūs drīkstat atkal un atkal gvelzt visas šīs muļķības? Jūsu brīnišķīgais Lauva neatnāca un jums nepalīdzēja, vai tā nav? Šķiet, ka ir gan! Un pat tagad, kad jūs esat sakauts un iegrūsts šajā melnajā caurumā gluži tāpat kā mēs pārējie, jūs atkal čīgājat veco meldiņu un sagudrojat arvien jaunus melus! Mēģināt piedabūt, lai mēs noticam, ka neviens nav iegrūsts ķurķī, ka nav tumšs, un sazin vēl ko!

-      Nav nekāda melnā cauruma, tāds pastāv vienīgi jūsu iedomās! uzkliedza Tiriāns. Lieniet jel no tā ārā! Un, paliecies uz priekšu, viņš satvēra Diglu aiz jostas un kapuces un izrāva no punduru loka. Taču, tiklīdz Tiriāns nolaida Diglu zemē, tas aizšāvās atpakaļ uz savu vietu pārējo lokā, berzē­dams degunu un gaudodams:

-      Va-ī! Va-ī! Kāpēc jūs vēl šitā izrīkojaties? Triecāt mani ar seju pret sienu! Jūs gandrīz pārlau­zāt man degunu.

-    Ak kungs! Lūsija nočukstēja. Ko lai mēs viņu labā darām?

-     Nepievērsiet viņiem uzmanību! sacīja Jūstess.

Viņam runājot, sadrebēja zeme. Smaržīgais gaiss

pēkšņi kļuva vēl smaržīgāks. Stāvētājiem aiz mugu­ras ieplaiksnījās gaisma. Visi pagriezās. Tiriāns pēdējais, jo jutās nobijies. Milzīgs un īsts tur stāvēja viņu sirds ilgotais zeltkrēpju Lauva, pats Aslans, un pārējie jau bija nometušies ceļos lokā ap viņa priekšķepām, iespieduši rokas un sejas viņa krēpēs, un Lauva nolieca lielo galvu, lai viņus nolaizītu ar mēli. Tad viņš pievērsa skatienu Tiriānam, un Tiriāns drebēdams pienāca viņam klāt un nometās zemē Lauvam pie kājām, un Lauva viņu noskūpstī­ja un sacīja:

-    Labi darīts, pēdējais no Nārnijas karaļiem, kas pastāvēja stingri vistumšākajā stundā.

-    Aslan, raudot teica Lūsija, vai tu varētu, vai tu kaut ko varētu darīt šo nabaga punduru labā?

-    Dārgā, atteica Aslans, es jums abiem parā­dīšu, ko es varu un ko nevaru izdarīt.

Viņš piegāja punduriem gluži klāt un izgrūda klusu rūcienu klusu, taču no tā sāka trīsēt gaiss. Turpretī punduri cits citam sacīja:

-    Vai dzirdat? Tā ir tā banda staļļa otrā galā. Mēģina mūs iebiedēt. Viņi to dara ar kaut kādu uzrikti. Neliecieties ne zinis! Mūs viņi vairs nepie­mānīs.

Aslans pacēla galvu un sapurināja krēpes. Nāka­majā mirklī punduriem uz ceļgaliem parādījās lielisks cienasts: pīrāgi un mēles, un cepti baloži, un trifeles, un saldējums, un katrs punduris labajā ro­kā turēja kausu laba vīna. Tomēr no tā nebija liela labuma. Viņi diezgan kāri sāka ēst un dzert, taču bija skaidrs, ka tie nespēj ēdienus pienācīgi izgar­šot. Viņiem likās, ka ēd un dzer tikai to, ko var atrast stallī. Viens sacīja, ka mēģinot gremot sienu,

un cits teica, ka iekodis vecā rāceni, un trešais pazi­ņoja, ka atradis zaļu kāpostlapu. Un viņi pacēla pie lūpām kausus ar stipru sarkanvīnu un nievāja to, teikdami:

Pē! Iedomājieties mums jādzer netīrs ūdens no siles, pie kuras stāvējis ēzelis! Nekad negaidī­jām, ka nonāksim tik tālu!

Taču ļoti drīz katru no punduriem pārņēma aizdomas, ka citiem punduriem ticis kas garšīgāks nekā viņam, un viņi sāka ķert un grābt, un sāka strīdu, līdz dažu minūšu laikā sākās īsts kautiņš, un viņi apķepināja ar labajiem ēdieniem cits cita mūli un drēbes vai sabradāja gardumus ar kājām. Kad beidzot ķildnieki apsēdās, lai sakoptu zilumus zem acīm un asiņojošos degunus, visi nosprieda:

-    Nekādu blēņu te nav! Mēs nevienam neesam ļāvuši mūs apmānīt. Punduri ir par punduriem.