Pēdējā cīņa

Mirdzums pulciņa aizmugurē (mazliet pa labi no viņiem) bija tik stiprs, ka iegaismoja pat Zieme­ļu tīreļa pakalnus. Tur kaut kas kustējās. Milzumlieli dzīvnieki rāpoja un slīdēja lejup uz Nārniju lieli pūķi un milzu ķirzakas, un putni bez spalvām un spārniem, līdzīgi sikspārņiem. Tie pazuda mežos, un uz īsu brīdi iestājās klusums. Tad sāku­mā no liela attāluma atlidoja gaudām līdzīgas skaņas, un no visām pusēm tuvojās tarkšķi un čaboņa, un spārnu vēdas. Skaņas nāca tuvāk un tuvāk. Drīz varēja atšķirt mazu kāju dipoņu no lielu nagu rīboņas. Un tad parādījās tūkstošiem zvīļojošu acu pāru. Un visbeidzot no koku ēnas, skrejot kalnup ko kājas nes, iznira tūkstošiem un miljoniem visādu radījumu runājošie dzīvnieki, punduri, satīri, fauni, milži, kalormeni, cilvēki no Ārčenlendas, vienkāji un dīvainas, pārdabiskas būt­nes no nepazīstamo rietumzemju tālajām salām. Un visi viņi skrēja uz durvju eju, kurās stāvēja Aslans.

Šis piedzīvojumu posms bija vienīgais, kas tobrīd šķita līdzīgs sapnim, un vēlāk to bija diezgan grūti sīkumos atcerēties. īpaši nenosakāms likās laiks, ko tas aizņēma. Reizēm šķita, ka tas ildzis tikai dažas minūtes, bet citreiz aculiecinieki pieļāva, ka tas varētu būt risinājies vairākus gadus. Durvis acīmredzot bija vai nu izpletušās daudz lielākas, vai arī dzīvnieki pēkšņi sarukuši tik mazi kā knišļi; tāds pūlis savu mūžu nevarētu mēģināt tikt tām cauri.

Taču tobrīd nevienam nekas tamlīdzīgs nenāca ne prātā. Šie radījumi nerima joņot, un, nokļūstot tuvāk un tuvāk stāvošajām zvaigznēm, viņu acis kļuva spožākas un spožākas. Taču, kad tie pienāca pie Aslana, ar katru no viņiem notika kaut kas atšķirīgs. Visi viņi cieši ielūkojās Aslanam vaigā. Man liekas, ka viņiem nebija izvēles tiesību. Da­žiem, ielūkojoties Aslanā, sejas izteiksme drausmīgi mainījās tajā parādījās bailes un naids, kas vienīgi runājošo lāču vaigā ilga tikai kādu sekundes daļu. Varēja redzēt, ka tie pēkšņi pārstāja būt Runājošie dzīvnieki. Nu viņi bija tikai parasti dzīvnieki. Un visi šie dzīvnieki, kas ar tādu izteiksmi skatījās uz Aslānu, nogriezās sev pa labi, bet viņam pa kreisi un pazuda milzīgajā, melnajā ēnā, kas (kā jau jūs iepriekš dzirdējāt) stiepās projām tālumā pa kreisi no durvīm. Bērni tos nekad vairs neredzēja. Es nezinu, kas ar viņiem notika. Bet citi Aslana vaigā ieskatījās mīlestības pilni, kaut arī daži no tiem

vienlaikus ļoti baiļojās. Tie visi ienāca pa durvīm iekšā pa labi no Aslana. To vidū bija daži savādi eksemplāri. Jūstess pat pazina vienu no punduriem, kas bija palīdzējuši šaut zirgus. Tomēr zēnam neatlika laika par kaut ko tādu brīnīties (un, galu galā, tā nebija viņa darīšana), jo liels prieks aizgainīja viņam no prāta visu pārējo. To laimīgo radījumu vidū, kas patlaban drūzmējās ap Tiriānu un tā draugiem, bija visi tie, kurus viņi bija uzskatī­juši par mirušiem. Tur bija kentaurs Rūnvits un vienradzis Dārgums, un krietnais mežakuilis, un labais lācis, un ērglis Tāluredzētājs, un beigtie suņi un zirgi, un punduris Pogins.

Tālāk augšup un dziļāk iekšā! iesaucās Rūnvits un auļos aizrībināja uz rietumiem. Lai gan citi viņu nesaprata, šo vārdu skaņa lika visiem no­trīsēt no galvas līdz kājām. Mežakuilis, tos dzirdot, priecīgi ierūcās. Lācis tobrīd tieši grasījās nopurpi­nāt, ka joprojām neko nesaprot, kad negaidot aizmugurē ieraudzīja augļu kokus. Viņš piečāpoja pie šiem kokiem, cik ātri vien spēja, un tajos, bez šaubām, atrada to, ko diezgan labi saprata. Turpre­tī suņi palika un luncināja asti, un palika Pogins, kas ar visiem sarokojās, smaidīdams pār visu savu godavīra seju. Un Dārgums noguldīja sniegbalto galvu uz karaļa pleca, un karalis viņam kaut ko iečukstēja ausī. Pēc tam visi no jauna veltīja uzma­nību tam, kas bija redzams pa durvju eju.

Nārnijā tagad saimniekoja pūķi un ķirzakas. Visi staigāja šurpu turpu un rāva ārā kokus ar saknēm, un kraukšķināja mutē tā, it kā tie būtu rabarberu kāti. Dažu minūšu laikā pazuda meži. Zeme palika kaila, un varēja saskatīt tās reljefu nelielus pakalniņus un iedobumus, kurus iepriekš neviens lāgā nebija manījis. Zāle novīta. Drīz vien Tiriāns secināja, ka skata pasauli, kurā ir vienīgi kailas klintis un zeme. Lāgā negribējās ticēt, ka tur jebkad kāds dzīvojis. Paši briesmoņi novecoja, no­gūlās zemē un izlaida garu. Viņu miesas sačokuro­jās un kļuva redzami kauli, drīz vien bija atlikuši tikai milzīgi skeleti, kas gulēja gan te, gan tur uz nedzīviem akmeņiem izskatījās, it kā šie radījumi būtu miruši pirms tūkstošiem gadu. Ilgu laiku valdīja klusums.

Beidzot no pasaules austrumu gala viņiem pretī sāka virzīties kaut kas balts gara, gaiša līnija, kas vienādā augstumā iemirdzējās stāvošo zvaigžņu gaismā. Plaši izvērsdamies, klusumu pāršķēla trok­snis sākumā atskanēja murmināšana, tad rūkoņa, pēc tam rēkšana. Un nu viņi saredzēja, kas ir tas, kas nāk šurp, un cik ātri tas virzās. Tā bija putās sakulta ūdens siena. Jūras līmenis cēlās. Šajā zemē