Pēdējā cīņa

Tad es palūkojos visapkārt un ieraudzīju debesis un plašus laukus, un ieelpoju saldu smaržu. Un es teicu: "Augstie dievi, tā ir jauka vieta! Varbūt es esmu nokļuvis Taša zemē?" Un es devos tālāk iekšā nepazīstamajā zemē viņu meklēt.

Tā nu es gāju pāri plašam zāles klajumam ar daudzām puķēm un cauri visādu derīgu un sirdi iepriecinošu koku puduriem, līdz raugi! kādā šaurā ejā starp divām klintīm pretī iznāca liels Lauva, lai mani sveiktu. Viņš gāja tādā ātrumā kā strauss un augumā bija tik liels kā zilonis, viņa kažoks bija līdzīgs tīram zeltam un acis tik spožas kā kausējamā krāsnī izkusis zelts. Viņš bija briesmī­gāks par liesmas verdošo Lagīnas kalnu un savā skaistumā pārspēja visu, kas pasaulē atrodams tāpat kā ziedoša roze pārspēj tuksneša putekļus. Tad es nokritu viņam pie kājām un domāju: "Droši vien tā ir mana nāves stunda, jo Lauva (kas ir vērts, lai viņu godātu augstāk par visu) zinās, ka es visu savu mūžu esmu kalpojis Tašam, nevis viņam. Tomēr labāk ir redzēt Lauvu un mirt nekā būt pasaules Tišrokam un dzīvot, Lauvu neredzēju­šam." Taču slavas apvītais nolieca savu zeltaino galvu un skāra manu pieri ar mēli, un sacīja: "Dēls, esi sveicināts!" Es viņam atbildēju: "Ak vai, Valdniek, es neesmu tavs dēls, es esmu Taša kalps."

Viņš atteica: "Bērns, visu tavu kalpošanu Tašam es pieņemu kā kalpošanu man." Tā kā tik ļoti alku pēc gudrības un izpratnes, es uzveicu savas bailes un vaicāju Slavas Apvītajam: "Valdniek, vai tā ir tais­nība, kā teica pērtiķis, ka tu un Tašs esat viens?" Lauva ierūcās tā, ka nodrebēja zeme (bet viņa dusmas nevērsās pret mani), un sacīja: "Tie ir meli! Ne tāpēc, ka viņš un es būtu viens, bet tāpēc, ka mēs esam pretstati, es pieņemu tos pakalpojumus, kurus tu esi veltījis viņam. Jo mēs ar viņu esam pilnīgi atšķirīgi nevienu neģēlīgu darbu nevar izdarīt, kalpojot man, un nevienu darbu, kas nav neģēlīgs, nevar izdarīt, kalpojot viņam. Tāpēc, ja kāds cilvēks zvēr pie Taša un zvērestu tur, tāpēc ka ir zvērējis, tad patiesībā viņš ir zvērējis man, kaut arī pats to nezina, un tas, kas viņam atmaksā, esmu es. Un, ja kāds cilvēks pastrādā kaut ko nežēlīgu manā vārdā, tad, kaut arī viņš piemin Aslanu, patiesībā kalpo Tašam, un Tašs arī viņa nodarījumu pieņem. Vai tu saproti, bērns?" Es teicu: "Valdniek, tu zini, cik daudz es saprotu." Tomēr es teicu arī (jo patiesība mani spieda to darīt): "Tomēr es visu mūžu esmu meklējis Tašu." "Mīļotais bērns," sacīja Slavas Apvītais, "ja tava vēlēšanās nebūtu veltīta man, tu nebūtu meklējis tik ilgi un tik patiesi. Jo visi atrod, kas meklē no sirds."

Tad viņš uzpūta man elpu, un mani locekļi vairs nedrebēja, un viņš deva man spēku nostāvēt kājās. Un pēc tam viņš daudz neko neteica, tikai to, ka mēs satikšoties atkal un ka man esot jāiet tālāk augšup un tālāk iekšā. Pēc tam viņš sagriezās zeltai­nā virpulī un pēkšņi pazuda.

Un kopš tā brīža, ak, karaļi un dāmas, es klaiņo­ju, viņu meklēdams, un mana laimes apziņa ir tik liela, ka, līdzīgi sāpīgam ievainojumam, atņem spēku. Un brīnumainākais no visiem brīnumiem ir tas, ka viņš man teica "mīļotais" man, kas līdzīgs sunim…

Ei? Ko tas nozīmē? viens no suņiem noprasīja.

-     Kungs, Emets attrauca. Tas ir tikai mūsu, kalormenu, izteiciens.

-     Nu es gan neteiktu, ka tas man ļoti patiktu, suns norūca.

-     Viņš nedomā ļauni, mierināja kāds vecāks suns.

-     Galu galā mēs savus kucēnus, ja viņi uzvedas nepiedienīgi, saucam par puikām.

-     Tā mēs darām gan, piekrita pirmais suns. Vai par skuķiem.

-      Kuš-š-š! apsauca pavecais suns. Tādus vārdus nav glīti lietot. Neaizmirstiet, kur atroda­ties!

-    Skatieties! pēkšņi iesaucās Džila.

Kāds viņiem pabailīgi tuvojās.

Tas bija graciozs četrkājains radī­jums, viss sudrabpelēkā krāsā. Viņi kādu brītiņu platām acīm tajā īolūkojās, pirms piecas sešas balsis reizē iesaucās:

Ei, tas taču ir vecais Āmurgalviņš!

Viņi ne reizes to nebija redzē­juši dienasgaismā bez lauvas ādas apsēja, kas viņa izskatu padarīja gluži citādu. Tagad ēzelītis bija

viņš pats skaists lopiņš ar tik mīkstu, pelēku kažoku un maigu, godīgu purniņu, ka, viņu redzot, jūs būtu darījuši to, ko darīja Džila un Lūsija, jūs skriešus dotos tam klāt, apliktu rokas ap kaklu, nobučotu uz purna un noglaudītu ausis.

Uz vaicājumu, kur viņš bijis, ēzelītis atbildēja, ka ienācis pa durvīm līdz ar visiem citiem radījumiem, taču, patiesību sakot, turējies iespējami tālāk no viņiem un vairījies arī sastapt Aslanu. Jo īstā Lauvas izskats licis viņam tā kaunēties par visām muļķībām ar pārģērbšanos lauvas ādā, ka viņš nezinājis, kur acis likt. Taču, redzēdams, ka visi draugi dodas uz rietumiem, viņš notiesājis kādu sauju zāles ("Turklāt savā mūžā tik gardu zāli vēl nebiju ēdis," Āmurgalviņš sacīja), saņēmis dūšu un sekojis.

-    Tomēr es skaidri zinu, ka nezinu, ko darīšu, ja patiešām būšu spiests tikties ar Aslanu, viņš pie­bilda.

-    Tu redzēsi, ka tad, kad tas tiešām notiks, viss būs kārtībā, drošināja Lūsija.