Pēdējā cīņa

Tikpat grūti ir izskaidrot, kā šī saules apspīdētā zeme atšķīrās no vecās Nārnijas, tāpat kā grūti būtu pasacīt, kā garšotu šīs zemes augļi. Varbūt jūs gūsiet par to kādu priekšstatu, ja domāsit tā, kā ieteikšu. Varbūt jūs esat bijuši telpā, kurā ir logs, kas paver skatu uz brīnišķīgu jūras līci vai zaļu ieleju, kura plešas starp kalniem. Un šajā pašā telpā pretī logam varbūt atrodas spogulis. Un, kad jūs novēršaties no loga, jūs pēkšņi ieraugāt šo jūru vai šo ieleju spogulī vēlreiz. Un jūra spogulī vai ieleja spogulī ir vienā ziņā gluži tāda pati kā īstā, tomēr tajā pašā laikā tās kaut kādā ziņā ir arī atšķirīgas d/i lakas, brīnišķīgākas, līdzīgākas vietām, kas atrodamas kādā stāstā, stāstā, par kuru jūs nekad nebijāt dzirdējuši, bet kuru jūs ļoti labprāt gribētu iepazīt. Tāda bija atšķirība starp veco Nārniju un jauno Nārniju. Jaunā Nārnija bija it kā dziļāka zeme ik klints un ik zāles stiebrs izskatījās tā, it kā nozīmētu ko vairāk. Labāk es to nemāku attēlot. Ja jūs kādreiz tur nokļūsit, tad zināsit, ko es ar to esmu domājis.

To, ko viņi katrs juta, apkopoja vienradzis. Viņš iespēra ar labās priekškājas nagu pa zemi, iezviedzās un iesaucās:

Beidzot es esmu pārnācis mājās! Tā ir man īstā zeme! Esmu tai piederīgs. Tā ir zeme, ko esmu meklējis visu mūžu, lai gan iepazinis to esmu tikai tagad. Iemesls, kāpēc mēs mīlējām veco Nārniju, ir viens reizēm tā izskatās mazliet līdzīga šai. Iesim tālāk augšup un tālāk iekšā!

Viņš sapurināja krēpes un pilnos auļos drāzās uz priekšu drāzās vienradža auļos, kas mūsu pasaulē drīz vien viņu būtu aizrāvuši tālu no pārējo redzes lauka. Taču tagad notika kaut kas diezgan savāds. Arī visi citi sāka skriet un, sev par brīnumu, sajuta, ka var turēties vienradzim līdzās to spēja ne vien suņi un cilvēkveidīgie, bet pat mazais, resnais Āmurgalviņš un īskājis punduris Pogins. Gaiss trie­cās viņiem sejā, it kā viņi ātrumā brāztos automobilī bez vējstikla, zeme lidoja garām, itin kā viņi to skatītu pa ātrvilciena logu. Viņi traucās arvien ātrāk un ātrāk, taču neviens nepiekusa, nenogura un neelsa.

Sešpadsmita nodaļa ardievas no enu zemes

Ja būtu iespējams skriet, nepazīstot nogurumu,

tad, manuprāt, ikviens dzīvs radījums reti gribē­tu darīt ko citu. Taču varētu rasties īpaši iemesli, kāpēc jāapstājas, un tāds īpašs iemesls Jūstesam drīz vien lika iesaukties:

-     Paklausieties! Apstājieties! Paskatieties, kam mēs tuvojamies!

Un ne velti viņš bija sācis klaigāt. Jo tagad viņi savā priekšā ieraudzīja Katlezeru un aiz ezera augstās klintis, kurās uzrāpties nebija iespējams, un pār šīm klintīm ik mirkli lejā gāzās tūkstošiem tonnu ūdens, kas dažviet dzirkstīja kā dimants, bet citviet spīdēja kā tumši zaļi stikli, jo tas bija Lielais ūdenskritums. Ausīs jau dārdēja tā pērkonīgā balss.

-    Neapstājieties! Tālāk augšup un tālāk iekšā! sauca Tāluredzētājs, slīpi paceldamies nedaudz augstāk.

-    Viņam jau viegli runāt, teica Jūstess.

Taču arī Dārgums iesaucās:

-    Neapstājieties! Tālāk augšup un tālāk iekšā! Dariet to bez piepūles!

Ūdens rūkoņā viņa balss bija tikko sadzirdama, taču nākamajā mirkli visi redzēja, ka viņš ielēcis eze­rā. Un pa galvu pa kaklu visi pārējie darīja tāpat pēc kārtas ieplunkšķināja ūdenī. Tas nebija ledusauksts kā viņi (un Āmurgalviņš it īpaši) bija gaidīju­ši, bet gan sakults tīkami dzestrās putās. Un viņi apzinājās, ka tiešā ceļā peld uz pašu Ūdenskritumu.

-    Tas nu ir trakums, Jūstess sacīja Edmundam.

-    Es zinu. Tomēr… Edmunds nepabeidza.

-    Vai tas nav brīnišķīgi? Lūsija jūsmoja. Vai ievērojāt, ka nevienam nav bail, pat ja viņš gribētu, lai tā būtu? Izmēģiniet!

-    Nudien, nekādi nevaru sevi iebaidīt, pamēģi­nājis to izdarīt, noteica Jūstess.

Pirmais Ūdenskrituma pakāji sasniedza Dār­gums, taču tieši aiz viņa sekoja vienīgi Tiriāns. Džila bija pēdējā, tāpēc viņa visu redzēja labāk par citiem. Kaut kas balts vienmērīgā kustībā virzījās pa Ūdens­krituma priekšpusi. Baltums bija vienradzis. Neva­rēja saprast, vai viņš peld vai kāpj augšup, taču viņš kustējās arvien augstāk un augstāk. Raga smaile šķēla ūdeni tieši viņam virs galvas, un tas, sadalījies divās varavīksnes krāsu straumēs, šļācās tam uz pleciem. Tūlīt aiz zirga sekoja karalis Tiriāns. Kājas un rokas viņš kustināja, it kā peldētu, taču patiesībā virzījās tieši augšup, tāpēc izskatījās, it kā tā būtu iespējams peldēt augšup arī pa mājas sienu.

Visjocīgākie šķita suņi. Aulekšojot viņiem ne­maz nebija trūcis elpas, turpretī tagad, drūzmēda­mies un grozīdamies augšup, viņi sprauslāja un šķaudīja. Tas notika tāpēc, ka šie dzīvnieki nebei­dza riet un ik rējienā mutes pildījās ar ūdeni.