Pēdējā cīņa

Tad viņi kopā devās uz priekšu, visu laiku uz rietumiem, jo tas šķita virziens, ko domājis Aslans, uzsaukdams: "Tālāk augšup un tālāk iekšā!" Daudzi citi radījumi arī lēni soļoja pa to pašu ceļu, taču zālainais klajums bija ļoti plašs, tāpēc nekāda drūzma neizcēlās.

Joprojām likās, ka ir agrs, un gaisā virmoja rīta spirgtums. Viņi bieži apstājās, lai palūkotos apkārt un arī atskatītos, daļēji tāpēc, ka viss bija tik skaists, bet daļēji ari tāpēc, ka manīja kaut ko tādu, ko nespēja saprast.

-    Pīter, ievaicājās Lūsija. Vai tu nojaut, kurp mēs dodamies?

-    Nezinu, atteica Visaugstākais karalis. Tas man kaut ko atgādina, taču es nevaru tam atrast vārdu. Vai varētu būt, ka mēs te kādreiz, kad bijām pavisam, pavisam maziņi, esam pavadījuši brīvdie­nas?

-    Tās nu gan tad droši vien bijušas traki skaistas brīvdienas, piezīmēja Jūstess. Deru, ka mūsu pasaulē tādas zemes nekur nav. Paverieties, kādas krāsas! Mūsu pasaulē nekad nedabū redzēt kaut ko tik zilu kā šos zilos kalnus.

-     Vai tā nav Aslana zeme? Tiriāns ievaicājās.

-    Pēc Aslana zemes tajā kalna virsotnē aiz pa­saules austrumu gala šī ainava gan neizskatās, Džila sacīja. Tajā Aslana zemē es esmu bijusi.

-    Ja man būtu jāatbild, teica Edmunds, es sacītu, ka šī ainava ir diezgan līdzīga kaut kam Nārnijas pasaulē. Palūkojieties uz kalniem, kas slejas tur priekšā, un uz augstajiem, ledū kaltajiem kalniem to aizmugurē! Tie noteikti ir diezgan līdzīgi ricm, uz kuriem mēs mēdzām raudzīties no Nārnijas, uz tiem, kas slejas tur augšā, rietumos, aiz Ūdenskrituma.

-      Jā, tādi tie ir, teica Pīters. Tikai šie ir lielāki.

-     Man gan neliekas, ka šie ir tik ļoti līdzīgi kaut kam Nārnijā, Lūsija nepiekrita. Paraugieties turp! Viņa norādīja pa kreisi uz dienvidiem, un visi apstājās un pagriezās, lai palūkotos. Šie kalni, Lūsija turpināja, šie skaistie, mežu apau­gušie un zilie, kas ir aiz tiem, vai tie nav ļoti līdzīgi Nārnijas dienvidu robežai?

-      Līdzīgi! pēc klusuma brīža iesaucās Ed­munds. Tie ir ļoti līdzīgi! Re, tur ir Puiras kalns ar

savu divās daļās pāršķelto virsotni, un tur ir pāreja, kas ved uz Ārčenlendu, un viss pārējais!

-     Un tomēr tie nav tādi paši, sacīja Lūsija. Tie ir citādi. Šie ir krāsaināki un, šķiet, slejas augstāk par tiem, kurus atceros, turklāt to ir vai­rāk… vairāk… ak, es nezinu…

-    Daudz līdzīgāki īstajiem, klusu noteica lords Digorijs.

Ērglis Tāluredzētājs pēkšņi izpleta spārnus, uzli­doja trīsdesmit četrdesmit pēdas augstu gaisā, apmeta loku un atkal nolaidās zemē.

-    Karaļi un karalienes! viņš iesaucās. Mēs visi esam bijuši akli. Mēs tikai tagad sākam redzēt, kur atrodamies. Tur, no augšas, es redzēju visu Etinsmūru, Bebru dambi, Lielo upi un Ķēru Paravelu joprojām mirdzošu Austrumu jūras krastā. Nārnija nav mirusi. Šī ir Nārnija.

-      Kā tas var būt? vaicāja Pīters. Aslans mums, vecākajiem, taču teica, ka mēs nekad neat­griezīšoties Nārnijā, un pēkšņi mēs te esam.

-   Jā, sacīja Jūstess. Un mēs redzējām to iznī­cinātu un sauli apdzisušu.

-    Un viss šķiet tik atšķirīgs, piebilda Lūsija.

-    Ērglim taisnība, teica lords Digorijs. Klau­sies, Pīter! Kad Aslans teica, ka jūs nekad nevarēšot atgriezties Nārnijā, teiktais zīmējās uz Nārniju, par kuru domāji tu. Taču tā nebija patiesā Nārnija. Toreiz minētajai bija sākums un gals. Tā bija tikai ēna vai atspulgs no īstās Nārnijas, kas vienmēr ir atradusies šeit un vienmēr te ari būs tieši tāpat kā būs mūsu pasaule, Anglija, un viss cits ir tikai ēna vai atspulgs no kaut kā tāda, kas ir Aslana īstajā pasaulē. Neskumsti par Nārniju, Lūsij! Viss, kam bija kāda nozīme vecajā Nārnijā, visi jaukie radījumi pa durvīm tiek ievesti īstajā Nārnijā. Un, protams, viss ir citādi, tāpat kā citāds ir īstais priekšmets atšķirībā no savas ēnas vai kā dzīve nomodā atšķiras no sapņa.

Izrunājot šos vārdus, viņa balss visiem šķita atgādinām taures skaņas, taču, kad viņš klusām piebilda: Tas viss ir Platona darbos, viss Platona darbos, vai dieniņ, ko gan viņiem tajās mūsdienu skolas māca! tad vecākie no viņu pulka pasmējās. Tas tik ļoti atgādināja vārdus, ko viņi bija dzirdējuši lordu Digoriju sakām sen, sen tajā otrajā pasaulē, kur lorda bārda bija nevis zeltaina, bet sirma. Viņš zināja, kāpēc citi smejas, un smējās tiem līdzi. Tomēr ļoti drīz visi atkal kļuva nopietni, jo, kā zināt, pastāv tāda laimes un brīnumu apjau­ta, kas cilvēkus dara nopietnus. Un tā ir pārāk gaiša, lai to izšķiestu jokojoties.