Pēdējā cīņa

Tas bija viņa paša tēvs, labais karalis Erlians, bet ne tāds, kādu Tiriāns viņu bija skatījis pēdējo­reiz, kad vīri viņu bālu un ievainotu atnesa mājās no cīņas ar milzi, un arī ne tāds, kādu Tiriāns viņu bija saglabājis atmiņā no vēlākajiem gadiem, kad tas jau bija sirms karavīrs. Šis viņa tēvs bija jauns un jautrs kā tad, kad Tiriāns vēl bija mazs zēns, kas rotaļājās ar tēvu Kēras Paravelas pils dārzā vasaras vakaros īsi pirms gulētiešanas. Atmiņā atausa, kā smaržojusi maize un piens, ko viņš toreiz mēdza ēst vakariņās.

Dārgums klusībā nodomāja: "Ļaušu viņiem mazliet parunāties un tad iešu un apsveicināšos ar labo karali Ērlianu. Cik daudz skaistu ābolu viņš man deva toreiz, kad es vēl biju kumeļš!" Tomēr nākamajā mirklī viņam bija jādomā par kaut ko citu, jo pa vārtiem iznāca tik varens un cēls zirgs, ka pat vienradzis viņa klātbūtnē sakautrējās, jo nācējs bija spārnotais zirgs. Kādu brīdi tas nolūkojās uz lordu Digoriju un lēdiju Polliju un tad iezviedzās:

Ko es redzu? Radinieki!

Un pēc tam abi iesaucās: Lidoni! Mīļais, vecais Lidoni! un metās viņu skūpstīt.

Taču nu pele atkal mudināja viņus nākt iekšā. Tāpēc visi iegāja pa zelta vārtiem reibīgajā smaržā, kas vēsmoja viņiem pretī no dārza, un iesoļoja spirgtajā saulstaru un ēnu mijkrēslī zem kokiem, iedami pa mīksti atsperīgo velēnu, ko no vienas vietas izraibināja balti ziedi. Pirmais, kas visus atnācējus pārsteidza, bija atziņa, ka dārzs ir daudz lielāks, nekā šķitis, lūkojoties no ārpuses. Taču nevienam nebija laika to pārdomāt, jo no visām pusēm ieradās dārza iemītnieki, lai apsveiktu jaun­atnācējus.

Likās, ka šeit ir ikviens, par ko jūs esat dzirdējuši (ja zināt šo zemju vēsturi): te bija pūce Gaišspalvis un Purvaspldonis no tīreļa zvalstoņiem, un no burvības atpestītais karalis Riliāns, un viņa māte Zvaigznes meita, un viņa diženais tēvs, pats Kaspiāns. Un tuvu līdzās viņam stāvēja lords Driniāns un lords Bērns, un rūķis Trampkins, un lāga āpsis Trifeļracis ar kentauru Glenstormu, un simt citu varoņu no lielā Atbrīvošanās kara.

Un tad no otras puses nāca Ārčenlendas karalis Kors ar savu tēvu karali Lūnu, kā arī sievu karalieni Aravisu un drosmīgo princi Korinti Pērkondūri, viņa brāli, un tur bija arī zirgs Brī un ķēve Hvina. Un tad un tas Triniānam šķita visbrīnišķīgākais no brīnumiem no senākas pagātnes atnāca abi baltie bebri un fauns Tamnuss. Un visi sveicinājās, skūp­stījās un spieda cits citam rokas, atmiņā tika atsaukti veci joki (jums nav ne mazākās nojautas, cik labi skan sens joks, ja jūs to pēc pieciem vai sešiem simtiem gadu atkal izvelkat no pūra), un viss pulks devās uz priekšu, uz augļu dārza vidu, kur kādā kokā sēdēja Fēnikss un nolūkojās uz visiem, un šā koka pakājē atradās divi troņi, un šajos troņos sēdēja kāds karalis un karaliene tik diženi un daiļi, ka ikviens paklanījās viņu priekšā. Un tas bija labi darīts, jo tie bija karalis Frenks un karalie­ne Helēna, kuru pēcnācēji ir lielākā daļa vissenāko

Nārnijas un Ārčenlendas karaļu. Un Tiriāns jutās tā, kā justos jūs, ja jūs aizvestu un nostādītu slavas apmirdzēto Ādama un Ievas priekšā.

Apmēram pēc pusstundas iespējams, tas varēja būt noticis pēc pussimt gadiem, jo laiks tur nelīdzinās laikam mūsu pasaulē, Lūsija stāvēja blakus savam dārgajam draugam, savam visvecā­kajam Nārnijas draugam faunam Tamnusam, skatīdamās lejup pār šā dārza mūri. Lejā bija redzama visa plašā Nārnija. Skatoties uz to, likās, ka šis kalns ir daudz augstāks, nekā iepriekš domāts, tā vizošās klintis slīga tūkstošiem pēdu zemāk. Koki šajā zemākajā pasaulē neizskatījās lielāki par zaļās sāls graudiņiem. Tad Lūsija pagriezās atkal pret iekšpusi un stāvēja ar muguru pret mūri, skatīdamās dārzā.

-    Es redzu, viņa beidzot domīgi noteica. Ta­gad es redzu. Šis dārzs ir līdzīgs stallim. Iekšpusē tas ir daudz lielāks, nekā izskatījās no ārpuses.

-     Protams, Ievas meita, piekrita fauns. Jo tālāk augšup un jo tālāk iekšā tu ej, jo viss kļūst lielāks. Iekšpuse ir lielāka par ārpusi.

Lūsija vērīgi palūkojās uz dārzu un redzēja, ka tas īstenībā nav dārzs, bet gan vesela pasaule ar upēm un mežiem, un kalniem. Tomēr tie nebija sveši viņa tos visus pazina.

-    Es redzu, viņa sacīja, tā joprojām ir Nārni­ja, turklāt patiesāka un skaistāka par Nārniju ārpus staļļa durvīm. Es redzu… pasauli pasaulē, Nārniju Nārnijā…

-    Jā, sacīja Tamnusa kungs, tā ir kā sīpols, tikai ar vienu atšķirību jo tālāk iekšā tu ej, jo ik aplis kļūst lielāks par iepriekšējo.