Pēdējā cīņa

Taču, pirms Džila paspēja to visu ietvert skatie­nā, arī viņa pati jau slīdēja augšup pa Ūdenskritu­mu. Tas nu bija kaut kas tāds, kas mūsu pasaulē nekādi nevarētu notikt. Pat ja cilvēks nenoslīktu, viņš zem ūdens drausmīgi lielā svara tiktu satriekts gabalos pret neskaitāmajām klinšu radzēm. Taču tajā pasaulē tas bija paveicams. Visi virzījās augstāk un augstāk, daudzveidīgiem gaismas atspulgiem caur ūdens šļakatām atvizot sejās, dažādiem krā­sainiem akmeņiem škelot dzirkstis caur straumēm, līdz sāka likties, ka viņi kāpj augšup pa gaismas stariem nepārtraukti augstāk un augstāk, līdz augstuma apjauta būtu nobiedējusi, ja kāds spētu notiekošo apjēgt. Vēlāk gan visi to atcerējās kā kaut ko brīnišķīgi satraucošu. Un tad beidzot viņi sasniedza jauku, līdzenu, zaļu iedobi, kur ūdens lējās pāri malai, un saprata, ka ir izkļuvuši mierīgā upē, kas plūst virs Ūdenskrituma. Aiz viņiem brāzās straume, taču visi izrādījās tik lieliski peldētāji, ka pa rāmo straumi spēja pagriezties pretējā virzienā. Drīz visi izkāpa krastā samirkuši, bet laimīgi.

Priekšā pavērās gara ieleja, un pret debesīm pacēlās augsti, sniegoti kalni, kas tagad likās daudz tuvāki.

-    Tālāk augšup un tālāk iekšā! iesaucās Dār­gums, un viņi atkal joņoja tālāk.

Nu viņi atradās aiz Nārnijas robežām un devās augšup uz neapdzīvotajiem rietumu apgabaliem, kurus ne Tiriāns, ne Pīters un pat ne ērglis Tāluredzētājs nekad nebija apmeklējuši. Turpretī lords Digorijs un lēdija Pollija gan bija.

-    Vai atceries? Vai atceries? abi vaicāja viens otram, un viņu balsis skanēja rāmi, viņi neelsoja, kaut gan viss pulciņš atkal skrēja ātrāk par bultām.

-    Ko jūs sakāt, lord? noprasīja Tiriāns. Vai tad stāsti par to, kā jūs abi esot ceļojuši pa šīm vietām pasaules radīšanas pašās pirmajās dienās, patiešām ir taisnība?

-   Jā, apliecināja Digorijs, un man šķiet, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

-     Un lidojoša zirga mugurā? Tiriāns nerimās. Vai arī šī stāsta daļa ir patiesība?

-    Protams, atteica Digorijs.

Taču suņi ierējās:

-    Ātrāk, ātrāk!

Tā nu viņi traucās aizvien ātrāk un ātrāk, līdz skrējiens sāka atgādināt lidojumu, un pat ērglis virs viņu galvām nepārvietojās ātrāk par viņiem. Viņi citu pēc citas aiz muguras atstāja līkumotas ielejas, steidzās augšup pa stāvu kalnu korēm un otrpus tām metās lejup vēl ātrāk, sekodami ūdens plūdu­mam, dažreiz to šķērsodami un līdzīgi motorlaivām slīdēdami pāri kalnu ezeriem, līdz beidzot kāda gara, tirkīzzila ezera viņā galā ieraudzīja ar gludu, zaļu zāli apaugušu pakalnu. Tā sāni bija tik stāvi kā piramīdām un virsotni lokā ieskāva zaļš mūris, un pāri mūrim augšup sniedzās koku zari, kuru lapas šķita esam no sudraba un augļi no zelta.

Tālāk augšup un tālāk iekšā! skaļi iezviedzās Dārgums, un neviens nepalēnināja soli.

Viņi taisnā ceļā devās uz kalna pakāji un tad skriešus augšup, atgādinot to, kā ūdens, vilnim plīs­tot, šļācas augšup pa kāda zemesraga klints smaili. Lai gan nogāze bija gandrīz tikpat stāva kā mājas jumts un zāle tik gluda kā golfa laukums, neviens nepaslīdēja. Soli viņi palēnināja tikai tad, kad sasniedza pašu pakalna virsotni. Tas notika tāpēc, ka viņiem pretī slējās lieli zelta vārti. Un kādu mirkli neviens no viņiem nejutās pietiekami dros­mīgs, lai pamēģinātu, vai vārti veras vaļā. Visi jutās tieši tā, kā bija jutušies, ieraudzīdami augļus:

"Vai mēs drīkstam? Vai tā drīkst darīt? Vai tas domāts man?"

Kamēr viņi tā stāvēja, no kaut kurienes mūra apjoztajā dārzā brīnumaini skaļš un melodisks atskanēja liela raga dūciens, un vārti atvērās.

Tiriāns stāvēja, elpu aizturējis, un prātoja, kas pa tiem iznāks. Un tas, kas iznāca, bija pavisam citāds, nekā viņš bija gaidījis, proti, mazs runājo­šais pelēns ar spīdīgu spalvu un spožām ačelēm. Galvu viņam rotāja zelta stīpiņa, aiz kuras aiz­sprausta sarkana spalva. Kreisā ķepa bija uzlikta uz gara zobena. Viņš paklanījās, turklāt darīdams to ļoti graciozi, un savā spalgajā balstiņā iepīkstējās: Lauvas vārdā esiet sveicināti! Nāciet tālāk augšup un tālāk iekšā!

Tad Tiriāns ieraudzīja karali Pīteru, karali Edmundu un karalieni Lūsiju skrienam uz priekšu, nometamies uz ceļiem zemē un dzirdēja viņus ar skaļu saucienu apsveicam pelēnu:

-    Rīpičīp!

Un viņš aiz tīriem brīnumiem sāka drudžaini elpot, jo tagad saprata, ka lūkojas uz vienu no Nārnijas lielajiem varoņiem uz peli Rīpičīpu, kas cīnījās lielajā Berunas kaujā un vēlāk kopā ar princi Kaspiānu Jūrasbraucēju devās uz pasaules gala robežu. Taču, pirms jaunais karalis paspēja tā īsti par to padomāt, viņš manīja, ka viņu apskauj divas stipras rokas, un juta kādu bārdaini uzspiežam skūpstu uz vaigiem, un izdzirda labi pazīstamu bal­si sakām:

-    Nu, dēliņ! Tu esi kļuvis druknāks un garāks, kopš pēdējo reizi tevi apskāvu!