Pēdējā cīņa

Un Lūsija palūkojās gan uz vienu, gan otru pusi. Un drīz secināja, ka ar viņu noticis kaut kas jauns un brīnišķīgs. Kam vien viņa uzmeta acis, lai cik tālu tas būtu (skatiens tikai nedrīkstēja kļūt izklai­dīgs, bija jālūkojas cieši), redzamais kļuva pavisam skaidrs un it kā pienāca tuvāk, kā notiktu, ja viņa lūkotos teleskopā. Lūsija spēja redzēt visu dienvidu tuksnesi un aiz tā lielo Tašbānas pilsētu. Uz austrumiem viņa varēja nolūkoties gan pašā Kērā Paravelā, kas slējās jūras krastā, gan tās istabas logā, kura reiz bijusi viņas rīcībā. Un tālu prom, jūrā, viņa atklāja salas citu pēc citas līdz pat pasaules galam un aiz šā gala augsto kalnu, ko viņi tika dēvējuši par Aslana zemi. Taču patlaban viņa skatīja to kā daļu no lielās kalnu grēdas, kas savā lokā ieslēdza visu pasauli. Tepat priekšā tā šķita pienākam pavisam tuvu. Tad viņa paraudzījās pa kreisi un redzēja to, kas šķita liels daudzkrāsai­nu mākoņu vāls, kuru no viņiem šķīra plaisa.

Tomēr, palūkojoties ciešāk, viņa saprata, ka tie nebūt nav mākoņi, bet gan īsta zeme. Un, kad viņa pievērsa skatu kādam īpašam punktam, steidzīgi iesaucās:

-    Pīter! Edmund! Nāciet, paskatieties! Steidzieties!

Un brāļi atnāca un skatījās, jo viņu acis tagad

bija kļuvušas tādas pašas kā māsai.

-    Paklau! iesaucās Pīters. Tā ir Anglija. Un tā ir tieši tā māja, profesora Kērka vecā lauku māja, kur sākās visas mūsu dēkas.

-    Man likās, ka māja ir nojaukta, piebilda Ed­munds.

-    Tā notika, teica fauns. Bet tagad jūs skatā­ties uz Angliju Anglijā, uz īsto Angliju, tāpat kā šī ir īstā Nārnija. Un šajā iekšējā Anglijā nekas tāds, kas ir labs, nav iznīcināts.

Pēkšņi viņi pievērsa skatu citam punktam, un tad visi trīs Pīters, Emunds un L.ūsija izbrīnā noelsās, iesaucās un ņēmās māt ar rokām, jo tur viņi bija ieraudzījuši savus vecākus tēvu un māti, kuri savukārt māja viņiem pretī no lielas, dziļas ielejas. Notika tāpat kā tad, kad jūs redzat cilvēkus mājam jums no liela kuģa klāja, kad jūs esat atnākuši krastmalā viņus sagaidīt.

-     Kā lai mēs pie viņiem nokļūstam? vaicāja l.ūsija.

Tas nav grūti, teica Tamnusa kungs. Tā zeme un šī zeme abas patiesās zemes ir tikai atzares no Aslana lielā kalna. Mums tikai jāiet gar grēdu augšup un iekšā, līdz tās savienosies. Bet, klau! Tur skan karaļa Drenka rags mums visiem jādodas augšup.

Un drīz vien viņi visi soļoja kopā, un tā bija gara, spilgta procesija augšup uz kalniem, augstākiem, nekā redzami šai pasaulē, pat ja tos visus varētu saskatīt. Taču šos kalnus neklāja sniegs, tie bija apauguši ar mežiem, starp kuriem pletās zaļas nogāzes un smaržīgi augļu dārzi, un dzirkstoši ūdenskritumi cits pār citu, arvien augstāk, bez gala un malas. Un zemes svēdra, pa kuru viņi gāja, kļuva arvien šaurāka, abās pusēs to iežogoja dziļas ielejas, un vienā ielejā atradās zeme, kas bija Anglija, un tā nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Gaisma, kas spīdēja priekšā, kļuva spožāka. Lūsija tajā saredzēja lielu rindu daudzkrāsainu klintsbluķu, kas bija līdzīgi kāda milža kāpnēm, kuras ved augšup.

Un tad viņai piemirsās viss cits, jo, lēkdams pa klintsbluķu rindu, atgādinādams dzīvu spēka un skaistuma iemiesojumu, pretī nāca pats Aslans.

Un pats pirmais, ko Aslans piesauca sev klāt, bija ēzelītis Āmurgalva. Jūs nekad nebūsit redzējuši ēzeli, kas izskatījies vārgāks un muļķīgāks par Amurgalvu, kad tas piegāja pie Aslana. Tam līdzās viņš izskatījās tik maziņš kā kaķēns līdzās sanber­nāram. Lauva nolieca galvu un iečukstēja kaut ko ēzelītim ausī. To dzirdot, ēzelītis nokāra garās ausis, bet tad Lauva iečukstēja vēl kaut ko, un ēzelīša ausis atkal saslējās. Cilvēkveidīgie nespēja saklausīt, ko Aslans ikreiz saka. Tad viņš pagriezās pret ļaudīm un noteica:

-    Jūs vēl neizskatāties tik laimīgi, kādus es vēlē­tos jūs redzēt.

Lūsija atzinās:

-    Mēs tik ļoti baiļojamies, ka tu sūtīsi mūs pro­jām, Aslan. Tu tik bieži esi sūtījis mūs atpakaļ uz mūsu pašu pasauli.

-     Par to nebēdājiet! Aslans pavēstīja. Vai neesat uzminējuši?

Viņiem notrīsēja sirds un krūtīs modās pārdrošas cerības.

-    Dzelzceļa katastrofa patiešām notika, klusu pavēstīja Aslans. Jūsu tēvs, māte un jūs visi esat, kā jūs mēdzat teikt, Ēnu zemē, miruši. Semestris beidzies. Sākušās brīvdienas. Sapnis ir galā tagad ataust rīts.

Un, tā runājot, kopā sanākušo acīs Aslans vairs neizskatījās pēc lauvas, bet tas, kas norisinājās vēlāk, bija tik dižens un skaists, ka es neprotu to attēlot. Un visi mūsu stāsti līdz ar to ir galā, un mēs ļoti pamatoti varam teikt, ka viņi mūžu mūžos dzīvoja laimīgi. Turpretī viņiem tas bija tikai īstā stāsta sākums. Visu viņu dzīvi šajā pasaulē un visus viņu piedzīvojumus Nārnijā var uzskatīt tikai par grāmatas apvāku un titullapu tagad beidzot sākās Pirmā Nodaļa Varenākajā Stāstā, kādu uz mūsu zemes nav lasījis neviens. Tas turpinās mūžu mū­žos, un ik nodaļa tajā ir skaistāka par iepriekšējo.

Klaiva Steiplza Luisa Nārnijas hronika