Pēdējā cīņa

Suņi aizjoņoja uz priekšu un pēc mirkļa atgrie­zās, skriedami tik ātri, it kā no tā būtu atkarīga viņu dzīvība, ^

uti skaļi riedami par apliecinājumu, ka tas patiešām ir kalormens. (Ru­nājošie suņi, tāpat kā parastie, vienmēr uzvedas tā, it kā būtu pārliecināti, ka viss, ko viņi šobrīd dara, ir milzīgi svarīgs.)

Pārējie pakļāvās suņu vadībai un atrada kādu kalormenu jaunekli sēžam zem kastaņkoka līdzās dzidrai ūdens urdziņai. Tas bija Emets. Viņš nekavējoties piecēlās un svinīgi paklanījās.

-    Kungs, viņš uzrunāja Pīteru, es nezinu, vai jūs esat mans draugs vai ienaidnieks, taču uzskatītu par godu ar jums sarunāties vienalga, vai jūs esat viens vai otrs. Vai kāds dzejnieks nav teicis, ka cildens draugs ir vislabākā dāvana un cildens ienaidnieks pēc labuma nākamais?

-    Kungs, Pīters atteica, nezinu, kāpēc lai mēs viens pret otru izjustu naidu.

-     Pastāstiet mums, kas jūs esat un kas ar jums noticis! lūdza Džila.

-      Ja klausīsimies stāstu, tad jāpadzeras un jāapsēžas, rēja suņi. Mēs esam galīgi aizelsušies.

-      Protams, kā tad citādi, ja jūs skrienat kā plēsti, piezīmēja Jūstess.

Tā nu cilvēkveidīgie apsēdās zālājā. Un, kad suņi samērā trokšņaini bija padzērušies no urdziņas, arī tie apsēdās, elsodami izslējās pavisam taisni un izkāra mēles mazliet tuvāk vienam mutes kaktiņam, lai klausītos stāstu. Dārgums turpretī palika stāvam, asinādams pret sāniem savu ragu.

Piecpadsmitā nodaļa talak augšup un tālāk iekšā

Tai jums būtu zināms, ak, kareivīgie karaļi, .L/teica Emets, un jūs, ak, dāmas, kuru daile piešķir mirdzumu Visumam, ka es esmu Emets, Tašbānas pilsētas tārkāna Hārfas septītais dēls, tā­tad nāku no vietas, kas atrodas uz rietumiem aiz tuksneša. Nesen es kopā ar tēvu ierados Nārnijā, un ar mums atnāca divdesmit deviņi ļaudis, kuru pavēlnieks bija tārkāns Rižda. Kad pirmo reizi iz­dzirdu, ka jādodas karā pret Nārniju, es nopriecā­jos, jo biju daudz dzirdējis par jūsu zemi un ļoti vēlējos sastapties ar jums karalaukā. Tomēr, kad redzēju, ka mums jādodas pārģērbtiem par tirgo­ņiem (pārģērbties tādās drānās karavīram un tārkāna dēlam ir apkaunojoši) un jāliek lietā meli un krāpšana, prieks mani atstāja. Un it īpaši, kad atklāju, ka mums jākalpo kādam pērtiķim, un kad paklīda runas, ka Tašs un Aslans esot viens un tas pats, tad pasaule manās acīs satumsa. Jo es kopš

zēna gadiem biju kalpojis Tašam un mana karstākā vēlēšanās bija uzzināt par viņu kaut ko vairāk un, ja tas būtu lemts, skatīt viņu vaigā. Turpretī Aslana vārds man šķita nīstams.

Kā jūs jau redzējāt, mūs sasauca kopā salmiem apjumtas būdas priekšā nakti pēc nakts, un tur tapa iekurts ugunskurs, un pērtiķis veda ārā no būdas kādu četrkājainu radījumu, ko es lāgā nespē­ju saskatīt. Gan cilvēki, gan dzīvnieki klanījās viņa priekšā un atdeva viņam godu. Taču es uzskatīju, ka pērtiķis tārkānu ir piekrāpis, jo tas radījums, kas nāca ārā no staļļa, nav nedz Tašs, nedz arī kāds cits dievs. Tomēr, vērodams tārkāna seju un iegaumē­dams ik vārdu, ko viņš sacīja pērtiķim, es sāku domāt citādi, jo ievēroju, ka arī tārkāns pats tam netic. Un tad es sapratu, ka viņš nemaz netic arī Ta­šam, jo kā gan citādi viņš iedrošinātos to izsmiet?

Kad es to apjēdzu, mani pārņēma lielas dusmas un es sāku prātot, kāpēc gan īstais Tašs nenosper pērtiķi un tārkānu ar debesu zibeņiem. Tomēr es savas dusmas slēpu un nekulstīju mēli, un nogaidīju, lai redzētu, kā viss beigsies. Taču vakarnakt, kā daži no jums zina, pērtiķis to dzelteno radījumu neizveda, bet pavēstīja, ka visiem, kas vēloties palūkoties uz Tašlanu jo tā viņi bija apvienojuši abu vārdus, lai šķistu, ka abi dievi ir viens, citam pēc cita jāiet stallī. Un es sev sacīju: "Bez šaubām, tā ir kāda cita veida krāpšana." Tomēr, kad kaķis bija iegājis iekšā un izlēca atkal ārā, traks aiz pārbīļa, es sev teicu: "Droši vien īstais Tašs, ko viņi piesaukuši, neko par to nezinādami un tam neticēdami, tagad ienācis mūsu vidū un sevi atriebs." Un, lai gan man dūša, domājot par Taša diženumu, aiz bailēm bija saskrē­jusi papēžos, tomēr vēlēšanās ieiet bija stiprāka par bailēm, un es visiem spēkiem piespiedu saviem ceļ­galiem netrīcēt un zobiem neklabēt un apņēmos ielūkoties Taša vaigā, kaut arī viņš, iespējams, mani varētu nokaut. Tāpēc es pieteicos doties iekšā stallī, un tārkāns, gan pret savu gribu, ļāva man iet.

Tiklīdz es biju iegājis pa durvīm, pirmais brī­nums šķita tas, ka es atrados spožā saules gaismā (kā mēs visi patlaban), kaut gan būdas iekšiene, no ārpuses raugoties, bija likusies tumša. Tomēr man nebija laika par to brīnīties, jo es biju spiests tūlīt cīnīties ar vienu no mūsu pašu vīriem par savu dzīvī­bu. Ieraudzījis viņu, es aptvēru, ka pērtiķis un tār­kāns šo vīru tur nostādījuši, lai viņš nomaitātu ikvienu, kas tur ieies, ja tas nebūs kāds no viņu līdz­zinātājiem. Tā kā šis vīrs arī bija melkulis un vilt­nieks, nevis godīgs Taša kalps, es nospriedu, ka būs labāk, ja ar viņu cīnīšos, un, nodūris šo nelieti, es izmetu viņu pa durvīm, kas man bija aiz muguras.