Pēdējā cīņa

-     Vai redzat? sacīja Aslans. Viņi nepieņems mūsu palīdzību. Ticības vietā viņi izvēlējušies aizdomu pilnu viltību. Viņu cietums ir tikai pašu prātos, bet viņi šajā cietumā patiesi arī atrodas un tik ļoti baidās tapt apmānīti, ka neviens viņus no šā cietuma neizmānīs. Taču iesim, bērni, man darāms cits darbs!

Viņš piegāja pie durvīm, un visi tam sekoja. Lauva pacēla galvu un ierēcās:

-     Patlaban pienācis laiks! tad skaļāk: Laiks! un pēc tam tik skaļi, ka sauciens varēja likt zvaigznēm nodrebēt: LAIKS!

Durvis atsprāga vaļā.

Četrpadsmitā nodaļ a par nārniju nolaižas nakts

Viņi visi stāvēja Aslanam līdzās labajā pusē un skatījās pa atvērto durvju eju.

Ugunskurs bija izdzisis. Virs zemes valdīja tumsa; patiesībā jūs nebūtu varējuši pateikt, ka skatāties uz mežu, ja neredzētu, kur beidzas tumšie koku apveidi un sākas zvaigžņotā debess. Taču, kad Aslans ierēcās otrreiz, nārnieši viņam kreisajā pusē ieraudzīja vēl kādu melnu ēnu, tas ir, viņi ieraudzīja otru ielāpu, kur nebija zvaigžņu, un šī strēmele un ielāps izblīda arvien augstāk un augstāk un pārvērtās par vīrieti garāku par jebkuru milzi. Viņi visi pazina Nārniju pietiekami labi, lai apjēgtu, kur šis vīrs patiesībā stāv. Viņš acīmredzot atradās augstajā viršu tīrelī, kas stiepjas uz ziemeļiem aiz Šviblas upes. Tad Džila ar Jūstesu atcerējās, ka reiz, pirms ilga laika, dziļajās alās zem šā tīreļa viņi redzējuši aizmigušu lielu milzi un viņiem tika pa­teikts, ka to saucot par Laika Tēvu un ka tas

parnodīšoties tajā dienā, kad pienāks pasaules gals.

Jā, noteica Aslans, lai gan viņi nebija skaļi runājuši. Kamēr viņš gulēja sapņodams, viņa vārds bija Laiks. Tagad, kad viņš ir nomodā, milzis dabūs jaunu nosaukumu.

Tad lielais milzis pacēla pie mutes ragu. Viņi varēja to saskatīt pēc melnā tēla apveidu pārmaiņas zvaigžņotajās debesīs. Pēc tam kad bija aizritējis diezgan ilgs laiks, jo skaņa lido tik lēni, viņi izdzir­da raga pūtienu augstu un baigu, kam tajā pašā laikā tomēr piemita arī dīvains, drūms skaistums.

Debesis tūdaļ pildījās ar krītošām zvaigznēm. Brīnišķīgi ir redzēt kaut vienu krītošu zvaigzni, taču tagad krita desmitiem, tad divdesmitiem, pēc tam simtiem, līdz šķita, ka līst sudraba lietus, un tas nebeidzās un nebeidzās. Un, kad tas bija kādu laiku ildzis, dažiem skatītājiem sāka likties, ka pret debe­sīm paceļas vēl kāds tumšs stāvs, un milzis vairs nebija viens. Šis stāvs parādījās citā vietā tieši viņiem virs galvas, augstu pašā debesu jumolā, kā to varētu dēvēt. "Varbūt tas ir mākonis?" nodo­māja Edmunds. Lai nu kā, tajā neredzēja zvaigžņu, tur valdīja vienīgi melna nakts. Turpretī visapkārt tam turpinājās zvaigžņu lietus, un pēc brīža tukšais laukums paplašinājās, plezdamies plašumā no debesu centra uz visām pusēm. Drīz melna bija jau ceturtā daļa debesu, tad puse, un beidzot lejupkrītošo zvaigžņu lietus turpinājās vienīgi gar apvārsni.

Satrauktā izbrīnā (un tajā bija jaušamas arī bailes) visi pēkšņi aptvēra, kas notiek. Melnais plankums, kas pletās plašumā, bija nevis mākonis, bet tukšums. Debesu melnā daļa bija tā, kur vairs nebija palikusi neviena zvaigzne. Tās visas bira lejup. Aslans tās bija aizsaucis mājās.

Nedaudzi pēdējie mirkļi pirms zvaigžņu lietus beigām šķita satraukuma pilni. Zvaigznes sāka krist visapkārt. Taču zvaigznes tajā pasaulē nav lielas, dzirkstošas bumbas kā mūsējā. Tās ir cilvēki (Ed­munds ar Lūsiju reiz bija tādu sastapuši). Tāpēc tagad viņi redzēja veselas gūzmas dzalkstošu cilvē­ku, visus gariem matiem kā degošs sudrabs; rokās tiem bija līdz baltkvēlei nokaitēti metāla šķēpi, un šie tēli joņoja lejup pie nārniešu pulciņa no melnā gaisa ātrāk nekā krītoši akmeņi. Viņiem nolaižoties uz izdedzinātās zāles, atskanēja čūkstošs troksnis. Un visas šīs zvaigznes paslīdēja nārniešiem garām un nostājās kaut kur aizmugurē, no viņiem nedaudz pa labi.

Tā bija liela priekšrocība, jo citādi tagad, kad debesīs vairs zvaigžņu nebija, viss būtu varējis iegrimt blīvā tumsā un cilvēki un dzīvnieki neko neredzētu. Turpretī tagad zvaigžņu pulks, kas stāvēja aiz viņiem, lēja pār pleciem spulgu, bālu gaismu. Jūdzēm tālu bija saredzami Nārnijas meži, kas pletās viņu priekšā un izskatījās vizmas pārplū­dināti. Katrs krūms un gandrīz katrs zāles stiebrs aiz sevis meta melnu ēnu. Katras lapas malas līnija iezī­mējās tik asi, ka šķita pret to var sagriezt pirkstu.

Nārniešiem priekšā uz maura gūlās pašu ēnas. Tomēr visvarenākā bija Aslana ēna. Tā plūsmoja viņu kreisajā pusē milzīga un biedinoša. Un tas viss bija vērojams zem debesim, kurās nu jau pēc neilga laika vairs nemūžam nebūs lemts atmirdzēt zvaigžņu vizmai.