Pēdējā cīņa

-    Pēc trieciena un trokšņa, sacīja Lūsija, mēs sapratām, ka esam šeit. Un, piegājuši pie durvīm, nobrīnījāmies tāpat kā jūs. Tad durvis atvērās pir­mo reizi (kad tā notika, mēs ejā redzējām tumsu), un parādījās liela auguma vīrs ar kailu zobenu. Pēc ieročiem nopratām, ka tas ir kalormens. Pacēlis zobenu un atbalstījis to pret plecu, viņš nostājās pie durvīm, gatavs sacirst gabalos ikvienu, kas dotos tām cauri. Mēs piegājām viņam klāt un sākām ru­nāt, taču likās, ka viņš mūs nedz redz, nedz dzird. Un viņš ne reizes nepalūkojās apkārt uz debesīm un saules apspīdēto mauru. Manuprāt, viņš ari tos nespēja saskatīt. Tā nu mēs ilgu laiku gaidījām. Tad izdzirdām, ka durvju otrā pusē tiek atvilkts aizbīd­nis. Taču vīrs negatavojās cirst ar zobenu, pirms nebija saskatījis, kas nāk iekšā. Nodomājām, ka viņam pavēlēts vieniem cirst, bet otrus saudzēt. Tieši tajā brīdī, kad durvis atvērās līdz galam, pēkšņi uzradās Tašs šaipus durvīm; neviens no mums nebija manījis, no kurienes viņš ierodas. Un pa dur­vīm iesoļoja liels kaķis. Tas pašķielēja uz Tašu un kā plēsts metās bēgt; bija arī pēdējais laiks, jo Tašs jau bija izklupis uz priekšu durvis atsitās pret viņa knābi. Vīram Tašs bija redzams. Viņš stipri nobāla un paklanījās briesmonim, taču tas pazuda.

Tad mēs atkal ilgi gaidījām. Beidzot durvis at­vērās trešoreiz un ienāca jauns kalormens. Man viņš patika. Sargs, kas stāvēja pie durvīm, sarāvās un izskatījās ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja nācēju. Manuprāt, viņš bija gaidījis pavisam citu…

Tagad es visu saprotu, sacīja Jūstess (viņam bija slikts paradums pārtraukt runātāju). Kaķim vajadzēja ieiet pirmajam, un sargam bija pavēlēts tam radījumam neko nedarīt. Tad kaķim bija pare­dzēts iziet ārā un sacīt, ka viņš redzējis zvērīgo Tašlanu, un izlikties, ka viņš, proti, kaķis, ir nobijies pēc traka, tādējādi nobiedējot pārējos dzīvniekus. Bet Viltniekam nebija ne jausmas, ka uzradīsies īstais Tašs, tāpēc Rudais, pagalam nobijies, izmetās ārā. Un pēc tam Viltnieks būtu sūtījis iekšā visus, no kuriem gribēja tikt vaļā, un sargs tos visus nokautu. Un…

-     Draugs, Tiriāns rāmi pārmeta, tu neļauj dāmai stāstīt.

-    Jā, Lūsija turpināja, sargs bija pārsteigts. Viņš ļāva ienākušajam jauneklim apjaust, ka ne­drīkst zaudēt modrību. Viņi cīnījās. Jauneklis sargu nogalināja un izmeta pa durvīm. Tad viņš lēni nāca tuvāk vietai, kur stāvējām mēs. Viņš varēja redzēt gan mūs, gan visu citu. Mēs mēģinājām uzsākt ar viņu sarunu, taču viņš izturējās tā, it kā būtu iegri­mis bezapziņā. Viņš visu laiku skaitīja: Tašs, Tašs, kur ir Tašs? Es eju pie Taša. Tā nu mēs likāmies mierā, un viņš kaut kur aizgāja tur tālāk. Man viņš patika. Un pēc tam… ai! Lūsija saviebās.

-    Pēc tam, teica Edmunds, kāds pa durvīm iesvieda pērtiķi. Un Tašs atkal bija klāt. Manai māsai ir mīksta sirds, viņai negribas jums stāstīt, ka Tašs vienreiz ieknāba un no pērtiķa vairs nebija ne miņas!

-   To viņš arī bija pelnījis! izsaucās Jūstess. To­mēr es ceru, ka viņš Taša vēderam neko labu nenesīs.

-    Un pēc tam, Edmunds turpināja, ieradās apmēram ducis punduru un tad Džila, un Jūstess, un beigās jūs pats.

-     Ceru, ka Tašs apēda ari pundurus, Jūstess piebilda. Tos mazos cūkcepures.

-     Nē, viņš to neizdarīja, teica Lūsija. Un neesi tik nejauks! Viņi joprojām ir te. Īstenībā tu no šejienes vari viņus saskatīt. Es nemitīgi pūlos ar viņiem sadraudzēties, bet velti.

-     Sadraudzēties! Ar viņiem! iebrēcās Jūstess. Ja jūs zinātu, kā šie punduri uzvedās!

-     Ak, beidz jel, Jūstes! sacīja Lūsija. Nāc un paskaties uz viņiem! Karali Tiriān, varbūt jūs varē­tu ar viņiem kaut ko iesākt.

-    Patlaban nu gan man pret punduriem nav siltu jūtu, sacīja Tiriāns. Taču, tā kā par viņiem aiz­lūdzat jūs, augstā dāma, es būtu ar mieru darīt pat vēl vairāk, nekā jūs lūdzat.

Lūsija devās pa priekšu, un drīz viņi visi ieraudzīja pundurus. Tie izskatījās dīvaini. Viņi neklaiņāja apkārt un nebaudīja skaisto apkārtni (kaut arī virves, ar kurām viņi sākotnēji bija sasieti, šķita pazudušas). Punduri arī negulšņāja un neatpūtās, bet sēdēja pavisam cieši kopā mazā pulciņā cits citam pretī. Viņiem nenāca ne prātā palūkoties apkārt, un viņi neveltīja ne mazāko uzmanību cil­vēkiem, līdz Lūsija ar Tiriānu piegāja tiem klāt tik tuvu, ka varēja tos ar roku aizsniegt. Tad visi punduri pacēla galvas un palieca tās sāņus, it kā nevarētu nevienu saredzēt, bet sasprindzināti klau­sītos un pūlētos pēc skaņas uzminēt, kas notiek.

-    Uzmanieties! viens no viņiem īgnā balsi uz­kliedza. Skatieties, kur liekat kāju! Nelāčojiet pa mūsu ģīmjiem!

-    Būs jau labi! nicīgi noteica Jūstess. Neesam jau akli! Mums ir acis pierē.

-     Tām nu jābūt trakoti redzīgām, ja jūs šajā caurumā varat kaut ko saskatīt, teica tas pats punduris, kura vārds bija Digls.

-    Kādā caurumā? noprasīja Edmunds.

-     Nu tak šitenajā, tu stulbeni, atcirta Digls. Šitenajā piķa melnajā, šaurajā, smirdīgajā, maza­jā kūts caurumā.

-    Vai jūs esat akli? vaicāja Tiriāns.

-    Vai tad mēs visi šitanī tumsā neesam akli? noprasīja Digls.