Pēdējā cīņa

Pēkšņi viss kļuva pilnīgi skaidrs. Viņš redzēja, ka cīkstās ar pašu tārkānu. Ugunskurs (kas nu no tā bija atlicis) atradās tieši priekšā. Tiriāns kāvās pašā staļļa durvju ejā, jo durvis bija atrautas vaļā un divi kalormeni tās turēja, gatavi aizcirst brīdī, kad Tiriāns būs ievilkts iekšā. Nu viņš atcerējās itin visu un aptvēra, ka ienaidnieks tīšām no paša kaujas sākuma viņu virzījis uz staļļa pusi. Tagad, par to domādams, viņš joprojām cīnījās no visa spēka.

Galvā iešāvās jauna doma. Tiriāns nometa zobenu, brāzās uz priekšu, notupās zem tārkāna vēzētā līkā zobena un atlēca atpakaļ stallī, sauk­dams:

Nāc iekšā un tiecies ar Tašu pats!

Atskanēja apdullinošs troksnis. Tāpat kā ieme­tot pērtiķi, nodrebēja zeme un uzplaiksnīja tik žilba gaisma, ka no tās acīs viss satumsa.

Ārpusē kalormenu karavīri ievaimanājās: Taš! Taš! un aizcirta durvis. Ja Tašs vēlas viņu kaptei­ni, tad Tašam viņš arī jādabū. Viņi paši nekādā ziņā ar Tašu sastapties negribēja.

īsu brītiņu Tiriāns nezināja nedz to, kur atrodas, nedz to, kas viņš ir. Tad viņš piespieda sevi nomie­rināties, samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Stallī nebija tik tumšs, kā viņš bija gaidījis. Karalis stāvēja žilbinošā gaismā tāpēc bija nācies mirkšķi­nāt acis.

Viņš pagriezās, lai palūkotos uz tārkānu Riždu, taču Rižda uz viņu neskatījās. Rižda skaļi gaudoja un rādīja kaut kur ar pirkstu, tad apklāja seju ar plaukstām un nokrita knūpus zemē. Tiriāns parau­dzījās tārkāna norādītajā virzienā. Un tad visu saprata.

Viņiem tuvojās drausmīgs stāvs. Tas gan bija daudz mazāks par briesmoni, ko viņi bija redzējuši

no torņa, tomēr daudz lielāks par cilvēku un pēc izskata tāds pats kā no rīta manītais. Tam bija maitasputna galva un četras rokas, atplests knābis un liesmainas acis. No knābja atskanēja ķērcoša balss:

-Tārkān Rižda, tu mani aicināji uz Nārniju! Te es esmu. Kas tev sakāms?

Tomēr tārkāns tā arī nepacēla seju no zemes un nepateica ne vārda. Viņš raustījās kā cilvēks, kuru moka krampjainas žagas. Kaujā viņam drosmes netrūka, taču puse no šīs drosmes bija viņu pame­tusi jau šīs nakts agrajās stundās, kad viņš pirmo­reiz sāka jaust, ka varētu pastāvēt arī īsts Tašs. Otra puse šīs drosmes viņu pameta tagad.

Pēkšņā kustībā kā vista, kas noliecas, lai uzknābātu tārpu, Tašs uzklupa nelaimīgajam Riždam un pabāza to zem virsējā no diviem labās puses delmiem. Tad briesmonis pagrieza galvu sāniski, lai pievērstu vienu no briesmīgajiem redzokļiem Tiriānam, jo, protams, ar savu putna galvu nespēja lūkoties taisni.

Tieši tajā brīdī Tašam aiz muguras atskanēja skaidra un mierīga balss kā vasarā jūra:

Pazudi, briesmoni, un nes savu likumīgo laupī­jumu uz savu ligzdu! Tas tiek teikts Aslana un Aslana diženā tēva, Aizjūru valdnieka, vārdā!

Ar tārkānu padusē pretīgais radījums pazuda, , un Tiriāns pagriezās, lai redzētu, kas runājis. Un tas, ko jaunais karalis ieraudzīja, lika viņa sirdij iepukstēties stiprāk nekā jebkad kādā kaujā.

Viņa priekšā stāvēja septiņi karaļi un karalienes visi ar kroņiem galvā, ģērbušies mirdzošās drānās, tomēr karaļiem virs tām bija apliktas vieglas bruņas, un rokās viņi turēja kailus zobenus. Tiriāns pieklājīgi paklanījās un grasījās runāt, kad jaunākā karaliene iesmējās. Viņš cieši ieskatījās dāmas sejā un tad izbrīnā noelsās, jo pazina to. Tā bija Džila, tomēr ne tāda Džila, kādu viņš bija redzējis pēdējo reizi ar netīru, saraudātu seju, ģērbtu vecā, no viena pleca noslīdējušā treniņtērpā. Tagad viņa izskatījās mierī­ga un saprātīga, tik spirgta, it kā nupat būtu iznākusi ļ no dušas. Sākumā Tiriānam šķita, ka viņa izskatās vecāka, bet tad atkal ka ne, un šajā ziņā viņš tā arī nespēja nonākt pie skaidrības. Tad viņš ieraudzīja, ka jaunākais karalis ir Jūstess, taču arī viņš, tāpat kā Džila, bija mainījies.

Tiriāns pēkšņi sajutās neveikli, ka nonācis tādu cilvēku vidū, pats no cīniņa vienās asinīs, putekļos, sviedros. Tomēr nākamajā mirklī viņš atjauta, ka arī pats vairs nebūt nav iepriekšējā izskatā. Viņš bija spirgts, mierīgs un tīrs, un apģērbts tādās drānās, kādas būtu valkājis Kērā Paravelā lielos svētkos.

(Taču Nārnijā goda drēbes nekad nav neērtas. Nārnijā zina, kā panākt, lai tajās justos jauki un lai jauki ari izskatītos; te nevalkā iecietinātus audumus, flaneli vai sintētiku tos nevarētu ieraudzīt, pat nosoļojot no viena valsts gala līdz otram.)

-    Kungs, sacīja Džila, panākdamās uz priekšu un pietupdamās skaistā reveransā, ļaujiet man jūs iepazīstināt ar Pīteru, Visaugstāko karali pār visiem Nārnijas karaļiem!

Tiriāns lieki nevaicāja, kurš ir šis Visaugstākais karalis, jo no sava sapņa atcerējās viņa seju (lai gan tagad tā izskatījās krietni cildenāka). Viņš paspēra soli uz priekšu, noslīga uz viena ceļgala un noskūp­stīja Pītera roku.

-     Visaugstākais karali, viņš teica. Es tevi sveicu savā zemē.

Un Visaugstākais karalis piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz abiem vaigiem kā Visaugstākajam karalim piedien darīt. Tad viņš pieveda Tiriānu pie vecākās karalienes tomēr pat viņa nebija veca, viņas mati nebija sirmi un vaigi nebija grumbaini un sacīja: