Pēdējā cīņa

-     Nu, mērkaķi, klusā balsī ierunājās tārkāns Rižda, saki nu vārdus, ko tev mutē ielikušas gudrākas galvas! Un turi galvu augšā, to teik­dams, viņš ar īkšķa galu viegli iebukņīja viņam mugurā.

-     Lūdzu, liec mani mierā! Viltnieks nopurpi­nāja. Tomēr viņš izslējās taisnāk un sāka runāt skaļākā balsī:

-    Tagad visi klausieties! Noticis kaut kas briesmonīgs. Ļauns. Tas ir visļaunākais nodarījums, kas Nārnijā jebkad dzirdēts. Un Aslans…

-    Muļķi! Tašlans, viņam pačukstēja tārkāns Rižda.

-    Protams, es gribēju teikt "Tašlans", pērtiķis pārlaboja teikto, par to ārkārtīgi dusmojas.

Iestājās baismīgs klusums. Dzīvnieki gaidīja, kad izdzirdēs par jauno nelaimi, kas viņus gaida. Mazais bariņš pie staļļa gala sienas arī aizturēja elpu ak vai, kas tagad sekos?

-    Jā, teica pērtiķis, šajā pašā brīdī, kad pats šausmonis ir mūsu vidū stallī, tieši man aiz mugu­ras, kādam nelietīgam dzīvniekam labpaticies izrīkoties tā, kā, pēc jūsu domām, neviens nemū­žam nebūtu iedrošinājies izrīkoties, pat ja VIŅŠ atrastos tūkstoš jūdžu attālumā. Šis dzīvnieks ietērpies lauvas ādā un klīst pa mežiem, izlikdamies par Aslanu.

Džila uz brītiņu iedomājās, vai pērtiķis nav saju­cis prātā. Vai viņš grasās pastāstīt visu patiesību?

Dzīvnieku pulku pāršalca šausmu un dusmu kliedzieni:

-     Grrr! atskanēja rūcieni. Kas viņš ir? Kur viņš ir? Ļaujiet, es iecirtīšu viņā zobus!

-   Viņš redzēts vakarnakt, brēca pērtiķis, taču izbēga. Tas ir ēzelis! Parasts, nožēlojams ēzelis! Ja kāds no jums to ēzeli satiek…

-     Grrr! dzīvnieki rūca. Mēs to darīsim, mēs to darīsim! Viņš darīs prātīgi, ja negadīsies mums ceļā!

Džila palūkojās uz karali. Viņš stāvēja ar vaļēju muti, un viņa sejas vaibsti pauda riebumu. Un tad viņa aptvēra ienaidnieku plāna velnišķīgo viltību. Iepinot tajā mazliet patiesības, viņi piešķīruši sa­viem meliem daudz lielāku spēku. Ko gan labu var gaidīt, tagad pastāstot dzīvniekiem, ka ēzelis pār­ģērbts par lauvu, lai viņus apkrāptu? Pērtiķis tikai

noburkškēs:

>

-    Tieši to es tikko gribēju teikt.

Kāds labums būs, ja Tiriāna piekritēji parādīs Āmurgalvu lauvas ādā? Pretinieki to saplosīs gabalos.

-       Tas nostāda mūs bezizejas situācijā, nočukstēja Jūstess.

-      Viņi izsituši mums pamatu zem kājām, secināja Tiriāns.

-     Nolādēti, nolādēti gudri! piebalsoja Pogins. Lieku galvu ķīlā, ka šie jaunie meli ir Rudā darbs.

Desmitā nodaļa kas dosies stalli iekša?

Džila manīja, ka kaut kas kutina viņas ausi. Tas bija vienradzis Dārgums, kas, plati atplētis savas zirdziskās lūpas, kaut ko klusi sacīja. Tiklīdz meitene izdzirdēja, ko Dārgums saka, viņa palocīja galvu un uz pirkstgaliem aizripināja atpakaļ pie vietas, kur stāvēja Āmurgalva. Viņa ātri un bez trokšņa pārgrieza vēl atlikušās saites, kas saturēja ēzelītim apsieto lauvas ādu. Nedrīkstēja pieļaut, ka pēc pērtiķa ziņojuma dzīvnieki pieķertu viņu ar to mugurā! Meitene labprāt būtu paslēpusi ādu kaut kur tāltālā vietā, taču apsegs bija pārāk smags. Labākais, ko viņa varēja darīt, bija iemest to pašos biezākajos krūmos. Tad viņa ar zīmēm parādīja Āmurgalvam, lai viņš nāk līdzi, un abi pievienojās pārējiem.

Pērtiķis joprojām runāja:

Un pēc tādas baismīgas rīcības Aslans Tašlans šķeļ zibeņus un pērkonus. Viņš teic, ka izturējies pret jums pārāk labi, nākdams katru nakti ārā, lai

jums parādītos, vai saprotat! Tagad viņš vairs ārā nenāks.

Dzīvnieki atbildēja ar gaudām, ņaudieniem, kviecieniem un rūcieniem, taču pēkšņi šajā troksnī ielauzās pavisam citāda skaņa, proti, skaļi smiekli.

-     Paklausieties, ko tas mērkaķis saka! balss sauca. Mēs zinām, kāpēc viņš nevedīs ārā savu vērtīgo Aslanu. Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņam tā nav. Viņam nekad nekas tāds nav bijis, viņam bijis tikai vecs ēzelis ar lauvas ādu ap rumpi. Tagad tas pazudis, un pērtiķis nu nezina, ko darīt.

Tiriāns nevarēja pavisam skaidri saskatīt sejas viņpus ugunskura, taču uzminēja, ka tur runā Grifls, punduru vadonis. Un karalis par to pilnībā pārliecinājās, kad pēc brītiņa visu punduru balsis viņam pievienojās, skandinādamas:

-    Nezina, ko darīt! Nezina, ko darīt! Nezina, ko darī-īt-īt!

-    Klusu! pērkonīgā balsī nodārdināja tārkāns Rižda. Klusu, dubļu rūķi! Uzklausiet mani, jūs, pārējie nārnieši, citādi es vēlēšu saviem karavīriem mesties jums virsū ar zobeniem! Viltnieka kungs jau jums pastāstīja par šo ļauno ēzeli. Vai jums šķiet, ka tad, ja viņa nav stallī, tajā nav īstā Tašlana? Vai tā? Sargieties! Sargieties!

-    Nē, nē! lielākā daļa pūla klaigāja.

Taču punduri sacīja:

Kā tad, melnģīmi, tu esi sapratis pareizi. Nāc, mērkaķi, parādi mums, kas ir stallī! Kad redzēsim, tad ticēsim.

Kad pēc viņu sacītā uz brīdi iestājās klusums, pērtiķis pacēla balsi:

Jūs, punduri, domājat, ka esat makten gudri, vai ne? Tikai nepārsteidzieties! Es ne ar vienu vārdu neesmu apgalvojis, ka Tašlans neparādīsies jūsu acīm. Jebkurš, kas gribēs redzēt, viņu redzēs.

Visi klātesošie apklusa. Tad pēc krietna brīža lēnā, apjukušā balsī ierunājās lācis.