Pēdējā cīņa

-    Pēc lidoņa kustībām varu apzvērēt, noteica vienradzis, ka tas ir runājošais putns.

-    Es arī tā domāju, karalis piekrita. Tomēr vai tas ir draugs vai pērtiķa spiegs?

-     Man liekas, kungs, sacīja punduris, tas izskatās pēc ērgļa Tāluredzētāja.

-    Vai mums vajadzētu paslēpties zem kokiem? ievaicājās Jūstess.

-   Nē, sacīja Tiriāns, labāk stāvēsim nekustīgi kā klintis! Ja mēs kustēsimies, viņš mūs katrā ziņā ieraudzīs.

-     Skatieties! Viņš met loku, viņš mūs jau ir sa­skatījis, teica Dārgums. Viņš laižas platos apļos lejā.

-     Mazā dāma, uzspraud bultu stiegras! -Tiriāns pavēlēja Džilai. Taču nekādā ziņā nešauj, pirms es tev lieku to darīt. Iespējams, ka tas ir draugs.

Ja kāds būtu zinājis, kas notiks tālāk, tad no sirds papriecātos, vērojot, cik viegli un graciozi milzu putns slīdēja lejup. Viņš nolaidās uz klintsbluķa dažas pēdas no Tiriāna, nolieca ar seksti greznoto galvu un īpatnējā balsī noteica:

-    F.si sveicināts, karali!

-       Sveiks, Tāluredzētāj! sveicienu atņēma Tiriāns. Tā kā tu mani sauc par karali, es-laikam pamatoti varu ticēt, ka tu neesi pērtiķa un viltus Aslana piekritējs. Esmu ļoti priecīgs par tavu ierašanos.

-    Valdniek, teica ērglis, kad būsit dzirdējis manis atnestās vēstis, jums mana ierašanās šķitis lielākā nelaime no visām, kādas esat piedzīvojis.

Dzirdot šos vārdus, Tiriānam likās, ka apstājas pukstēt sirds, tomēr viņš sakoda zobus un sacīja:

-    Stāsti tālāk!

-    Manas acis skatīja divas ainas, sacīja Tāluredzētājs. Viena bija ar nārniešu līķiem nosētais Kēras Paraveļas pagalms un dzīvie kalormeni. Pār Jūsu karaliskās Augstības cietokšņa mūra roboju­miem plīvo Tišroka karogs, un jūsu pavalstnieki

bēgot atstāj pilsētu, dodoties uz visām pusēm iekšā mežā. Ķēra Paravela ieņemta no jūras puses. Va­kar, satumstot naktij, tur iebruka divdesmit lieli kuģi no Kalormenas.

Neviens nespēja izteikt ne vārda.

-    Un otrs skats piecas jūdzes no Kalormenas uz šo pusi guļ miris kentaurs Rūnvits ar kalormenu iešautu bultu sānos. Es biju pie Rūnvita viņa pēdējā stundā, un viņš sūta Jūsu Majestātei ar mani šādu vēsti lai jūs atcerētos, ka visām pasaulēm reiz pienāk gals un ka cildena nāve esot dārgums, ko spēj nopirkt vispēdīgais nabags.

-    Tā, pēc ilga klusuma brīža noteica karalis, tātad Nārnijas vairs nav.

Devītā nodaļa liela sanaksme staļļa pakalnā

Ilgu laiku viņi nespēja nedz runāt, nedz raudāt.

Tad vienradzis ar nagu iespēra pa zemi, sapuri­nāja krēpes un sacīja:

Kungs, patlaban nav jēgas apspriesties. Mēs redzējām, viņš turpināja, ka pērtiķa plāni iesniegušies tālāk, nekā mēs nojautām. Bez šaubām, viņš bijis sācis slepenas sarunas ar Tišroku un, atradis lauvas ādu, aizsūtījis tam ziņu, lai gatavo savu floti Kēras Paravelas un Nārnijas ieņemšanai. Tagad mums septiņiem neatliek nekas cits kā atgriezties Staļļa pakalnā, pavēstīt patiesību un gaidīt kādu iespēju, ko Aslans varbūt atsūtīs. Ja mēs brīnumai­nā kārtā sakausim šos trīsdesmit kalormenus, kas atbalsta pērtiķi, pēc tam mēs no jauna mainīsim virzienu, pagriezīsimies atkal uz otru pusi un kritīsim kaujā ar daudz stiprāku karapulku, kas drīz vien atsoļos no Kēras Paravelas.

Tiriāns palocīja galvu. Taču, pagriezies pret bērniem, viņš teica:

-    Tā, draugi, ir pienācis laiks jums doties pašiem uz savu pasauli. Jūs neapšaubāmi esat izdarījuši visu, kālab tikāt sūtīti šurp.

-      Mēs taču neesam izdarījuši neko! sacīja Džila, notrīsēdama ne gluži aiz bailēm, bet tāpēc, ka viss izvēršas tik drausmīgi.

-     Nē, attrauca karalis, jūs atraisījāt manas saites, kad biju piesiets pie koka, un Džila vakar­nakt slīdēja mežā līdzīgi čūskai man pa priekšu un noķēra Āmurgalvu, bet tu, Jūstes, nogalināji ienaid­nieku. Taču jūs esat pārāk jauni, lai piedalītos tik asiņainā pēdējā kaujā, kādā mums būs jācīnās vai nu šonakt, vai varbūt pēc dienām trim. Es jūs lūdzu, nē, es jums pavēlu atgriezties mājās! Ja es jautu jums, tik jauniem karotājiem, krist kaujā manā pusē, es pats sevi apkaunotu.

-     Nē, nē, nē! pretojās Džila. (Viņa ļoti bāla, kad ierunājās, bet tad pēkšņi nosarka un pēc mirkļa atkal nobālēja.) Mēs tā nedarīsim, lai jūs sacītu ko sacīdams. Mēs jūs neatstāsim, lai notiek kas notikdams, vai ne, Jūstes?

-      Jā, un nav nekādas vajadzības par to tā uztraukties, sacīja Jūstess, kas bija sabāzis rokas kabatās (piemirsdams, ka izskatās loti dīvaini, ja tā dara, kad cilvēkam mugurā ir bruņukrekls). Tāpēc ka, redziet, mums nav nekādas jzvēles. Kā­da jēga runāt par atgriešanos! Kā gan mēs to spētu? iMūsu rīcībā nav nekādu maģisku līdzekļu, lai to izdarītu.

Tas bija ļoti saprātīgi sacīts, tomēr šajā brīdi Džila Jūstesu par viņa teikto ienīda. Viņam patika iztēlot sevi par ārkārtīgi lietišķu, ja citi par kaut ko uztraucās.