Pēdējā cīņa

-      Redziet, šis nekrietnelis ir sācis žūpot. Es uzskatu, ka pašlaik sazvērestību vada runcis vai Rižda, kalormenu kapteinis. Un, manuprāt, dažas piezīmes, ko Rudais izmeta punduru vidū, ir patie­sais cēlonis, kāpēc viņi tik nelietīgi atteicās paklau­sīt jūsu aicinājumam. Un es jums pateikšu, kāpēc. Aizvakar, tikko bija beigusies viena no šīm pretīga­jām pusnakts sapulcēm un es jau biju nogājis kādu gabalu uz māju pusi, ievēroju, ka sapulces vietā esmu aizmirsis pīpi. Tā bija ļoti laba pīpe no senām dienām, man tā bija mīļa, tāpēc devos atpa­kaļ to meklēt. Taču nebiju vēl aizgājis līdz vietai, kur tiku sēdējis (bija tik tumšs, ka vai acī dur), kad izdzirdu kaķa balsi sakām "miau" un kāda kalormena balsi Rudo pamācām "klau… runā klusu", tāpēc es mēmi paliku stāvam kā sastindzis. Un šie divi bija Rudais un tārkāns Rižda, kā viņi to godā. "Cildenais tārkān," savā zīdmīkstajā balsī teica kaķis, "es tikai gribēju skaidri zināt, ko mēs abi šodien domājām, teikdami, ka Aslans nav lielāks par Tašu." "Neapšaubāmi, visviedākais no kaķu cilts," atteica otrs, "tu esi aptvēris, ko es domāju." "Tu domāji," sacīja Rudais, "ka ne viens, ne otrs īstenībā nepastāv." "To zina katrs ar prātu apveltīts radījums," turpināja tārkāns. "Tātad mēs saprotam viens otru," nomurrāja kaķis. "Vai tev, tāpat kā man, pērtiķis nav mazliet apnicis?" "Viņš ir stulbs, rijīgs lops," atteica otrs, "tomēr patlaban vēl izmantojams. Mums abiem slepenībā par visu jāaprunājas un jāgādā, lai pērti­ķis izpildītu mūsu gribu." "Un būtu labāk, vai ne," piebilda kaķis, "darīt mūsu nodomus zināmus dažiem no nārniešu gaišākajiem prātiem, darīt to pakāpeniski, proti, iepriekš iztaustot, kurš ir derīgs. Jo dzīvnieki, kas patiešām tic Aslanam, var jebkurā brīdī pārdomāt un darīs to, ja pērtiķa muļķība atklās viņa noslēpumu. Turpretī tie, kam gan Tašs, gan Aslans ir pilnīgi vienaldzīgi, tie, kas domā vienīgi par pašu labumiņiem un samaksu, kādu varēs saņemt no Tišroka, kad Nārnija būs kļuvusi par Kalormenas provinci, tādi stāvēs stingri." "Lielisko kaķi," sacīja kapteinis, "tikai izvēlies tādus ar lielu rūpību!"

Kamēr punduris runāja, laika apstākļi šķita pamazām mainījušies. Kad visi apsēdās, bija spī­dējusi saule. Tagad Āmurgalva drebuļoja. Dārgums satraukts cilāja galvu. Džila pavērās debesīs.

Apmācas, viņa sacīja.

-    Un ir tik auksts, piebilda Āmurgalva.

-     Pie Lauvas krēpēm, ļoti auksts! iesaucās Tiriāns, pūzdams uz pirkstiem elpu. Un kas tā par smirdoņu?

-     Vē-e! izgrūda Jūstess. Kaut kāda maita. Vai tuvumā nav kāds beigts putns? Un kāpēc mēs šo smaku nejūtām iepriekš?

Dārgums ar lielu piepūli uzslējās kājās un norā­dīja ar ragu.

-     Re! viņš iesaucās. Paverieties uz to tur! Paskatieties!

Tad visi seši to ieraudzīja, un viņu sejās iezagās milzīgs apjukums.

Astotā nodaļa kādas vēstis atnesa ērglis

Izcirtuma otrā pusē koka ēnā kaut kas kustējās.

Tas pavisam lēni virzījās uz ziemeļiem. Pirmajā acu uzmetienā varētu kļūdīties un uzskatīt to par dūmiem, jo tas bija pelēks un caurredzams. Tomēr neciešamā smaka liecināja, ka tie nav dūmi. Turklāt priekšmets nemainīja izskatu, tas neviļņojās un neplīvoja kā dūmi. Tas vairāk līdzinājās cilvēkam, bet tam bija putna galva, laupītājputna galva ar nežēlīgu, izliektu knābi. Putnam bija četras ķetnas, kas pacēlās augstu pār galvu, pastieptas uz ziemeļu pusi, it kā tas gribētu vienā kampienā sagrābt visu Nārniju. Ķetnu pirksti visi divpadsmit bija izliekti tāpat kā knābis un beidzās nevis ar paras­tiem nagiem, bet gariem, smailiem kāšiem kā put­nam. Pa zāli tas nevis staigāja, bet slīdēja, un šķita, ka zāle, kurai tas virzās pāri, novīst. Uzmetis putnam skatienu, Āmurgalva izmisīgi iebrēcās un metās iekšā tornī. Un Džila (kura, kā jums zināms, nebija nekāda gļēvule) paslēpa seju rokās, lai nebūtu uz putnu jāskatās. Pārējie varbūt kādu minūti to

vēroja, līdz šausmonis sasniedza kuplāko koku puduri labajā pusē un pazuda. Tad saule atkal izlīda no mākoņiem un putni atsāka dziedāt.

Visi dziļi ievilka elpu un atguva kustības spējas. Kamēr putns bija redzams, viņi bija stāvējuši nekustīgi kā akmens tēli.

-    Kas tas bija? Jūstess čukstot pavaicāja.

-     Esmu redzējis to vienreiz kaut kad agrāk, Tiriāns atbildēja. Taču toreiz tas bija izkalts ak­menī, pārklāts ar zeltu un acu vietā tam bija īsti dimanti. Tas notika, kad nebiju vecāks par tevi un viesojos Tišroka galmā Tašbānā. Mani aizveda uz Taša templi. Tur es viņu redzēju virs altāra.

-    Vai tas radījums bija Tašs? vaicāja Jūstess.

Taču Tiriāns neatbildēja. Apķēris Džilas plecus, viņš noprasīja:

-    Un kā ar tevi, mazā dāma?

-    V-viss kārtībā, sacīja Džila, atņēmusi plauk­stas no bālās sejas un pūlēdamās smaidīt. Viss kārtībā. Man tikai uz brīdi kļuva nelabi.

-    Tad jau šķiet, ka pavisam īsts Tašs tomēr pa­stāv, secināja vienradzis.

-    Jā, teica punduris. Un tas muļķa pērtiķis, kas neticēja Tašam, dabūs vairāk nekā gaidījis. Viņš Tašu piesauca, un Tašs ir ieradies.

-     Kurp tas, viņš tas radījums aizlidoja? vaicāja Džila.