Pēdējā cīņa

Cīnoties viņš nebija izskatījies bāls, turpretī ta­gad tāds bija. Viņš taču tik ļoti cerēja, ka šis brīdis būs skaists, nu tas atgādināja ļaunu murgu.

-    Jūs droši vien domājat, ka mums smadzenes atmiekšķējušās, droši vien tā jums liekas, Grifls turpināja. Vienreiz mēs esam apmānīti, un nu jūs cerat, ka nākamajā mirklī mūs apmānīsiet atkal. Pietiek mūs barot ar pasaciņām par Aslanu, vai sapratāt? Paskatieties uz viņu! Vecs ēzelis ar garām ausīm!

-            Augstās debesis, tu padari mani traku! -

iesaucās Tiriāns. Kurš no mums teicis, ka tas ir Aslans? Pērtiķis bija pūlējies pataisīt viņu par Aslana atdarinājumu. Vai tad tu nespēj to apjēgt?

-    Un jums laikam ir kāds labāks atdarinājums? klaigāja Grifls. Nē, paldies! Vienreiz mēs esam apmuļķoti un neļausimies, ka mūs apmuļ­ķo vēlreiz.

-    Man nav nekāda atdari­nājuma, Tiriāns dusmīgi atcirta. Es kalpoju īstajam Aslanam.

-    Kur tad viņš ir? Kas

>

viņš ir? Parādiet mums viņu! vairāki punduri pieprasīja.

-     Vai jums šķiet, ka es nēsāju viņu savā somā, jūs, aunapieres? atsvieda Tiriāns. Kas es tāds esmu, lai ar savu pavēli spētu atsaukt Aslanu šurp? Viņš nav nekāds pieradinātais lauva.

Mirklī, kad šie vārdi izlauzās karalim pār lū­pām, viņš aptvēra, ka šis gājiens ir nepareizs. Punduri tūdaļ ņēmās atkārtot "nav pieradināts lauva, nav pieradināts lauva", skandinot vārdus kā zobgalīgu pantiņu.

-To jau mums gribēja iestāstīt tie otrie.

-    Vai gribat apgalvot, ka neticat īstajam Aslanam? vaicāja Džila. Es viņu esmu redzējusi. Un viņš atsūtīja mūs abus šurp no citas pasaules.,

-     Ā, Grifls, plati smīnēdams, noteica. To sakāt jūs. Viņi jums labi iemācījuši to pasaciņu. Un to nu jūs cītīgi skaitāt, vai ne?

-     Rupjais tēviņ, nodārdināja Tiriāns, vai tu gribi teikt, ka dāma melo?

-    Papūlieties runāt pieklājīgi, kundziņ! atcirta punduris. Manuprāt, mēs vairs negribam nekādus karaļus ja jūs vispār esat Tiriāns, pēc kura jūs gan ] neizskatāties, un mēs negribam nekādus Aslanus. Kopš šā brīža mēs paši rūpēsimies par sevi un neklanīsimies nevienam. Vai sapratāt?

-   Tā būs, piekrita pārējie punduri. Tagad mēs paši lemsim savu likteni! Nebūs nekādu Aslanu, nekādu karaļu, nekādu pasaku par citām pasaulēm. Punduri balsos par punduriem.

Un viņi sāka no jauna kārtoties ierindā un gata­vojās iet atpakaļ turp, no kurienes nākuši.

-    Mazie gnīdas! Jūstess skaitās. Vai jūs pat nepateiksiet "paldies", ka esat paglābti no verdzī­bas sālsraktuvēs?

-     Mēs jums skaidri redzam cauri, pār plecu atkliedza Grifls. Jūs mūs paglābāt tāpēc, ka gribējāt izmantot savā labā. Jūs spēlējat paši savu rotaļu. Iesim, puiši!

Un punduri uzsāka dīvainu marša dziesmiņu, kam piederas kāju klaudzienu pavadījums, un ieso­ļoja tumsā.

Tiriāns ar draugiem stīvi nolūkojās viņiem nopakaļ. Tad karalis pateica vienu vienīgu vārdu: Nāciet! un viņi turpināja ceļu.

Viss pulciņš klusēja. Āmurgalva jutās, it kā vēl joprojām atrastos nežēlastībā, turklāt īsti nesaprata, kas noticis.

Džila skaitās uz pretīgajiem punduriem, bet viņa augstu novērtēja Jūstesa uzvaru pār kalormenu un izjuta pret zēnu gandrīz vai bijību. Jūstesam savu­kārt joprojām strauji pukstēja sirds. Tiriāns ar

Dārgumu skumji soļoja viens otram līdzās aizmugu­rē. Karalis bija uzlicis roku uz vienradža pleca, un tas reizēm paberzēja maigo purnu pret karaļa -vaigu. Viņi necentās viens otru mierināt ar vārdiem. Nebija arī viegli atrast kādu sakāmo, kas mierinātu. Tiriānam nekad nebija ienācis prātā, ka vienas no sekām, ko pērtiķis panācis, radot viltus Aslanu, būs ļaužu ticības zudums īstajam Aslanam. Viņš bija juties pilnīgi drošs, ka, tiklīdz parādīs visiem, kā viņi krāpti, punduri nekavējoties nostāsies viņa pusē. Tādā gadījumā nākamajā naktī viņš būtu aizvedis tos uz Staļļa pakalnu un parādījis Āmurgalvu gan visiem dzīvniekiem, gan pārējiem nārniešiem, un ikviens no viņiem nostātos pret pērtiķi, un varbūt pēc izkaušanās ar kalormeniem nepatikšanas beig­tos. Turpretī tagad likās, ka viņš nevar paļauties ne uz ko. Cik daudz citu nārniešu varētu nonākt pie tādiem pašiem uzskatiem kā punduri?

-    Man liekas, kāds cenšas mūs panākt, pēkšņi ierunājās Āmurgalva.

Visi apstājās un ieklausījās. Viņiem aiz muguras patiešām atskanēja mazu kājeļu dipoņa.

-    Kas nāk? uzsauca karalis.

-    Es viens pats, kungs, atskanēja balss. Es, punduris Pogins. Es tikai tagad izmanījos tikt pro­jām no citiem. Esmu jūsu pusē, kungs, un Aslana

pusē. Ja jūs varētu man iedot pundurim piemērotu zobenu, es ar prieku cirstos pareizajā pusē, līdz viss

būtu kārtībā.

Ceļinieki apstāja pienācē­ju, apsveica, slavēja un plikšķināja pa muguru. Protams, viena vienīga pundura pievienošanās ne­ko lielu nesolīja, tomēr arī šis viens ikviena sirdī iesvēla prieku. Viss pulļ ciņš sajutās līksmāk. To­mēr Džilas un Jūstesa jautrība drīz vien apdzi­sa, jo miegs mācās virsū k;

mākonis un viņi jutās pārāk noguruši, lai domātu par kaut ko citu kā vien par gultu.