Pēdējā cīņa

Pēc kāda laika ceļš sāka vīties pa stāvu kalnu. Koki te auga cits no cita attālāk. Tiriāns varēja neskaidri saredzēt jau pazīstamo kalna virsotni un stalli. Džila tagad soļoja arvien piesardzīgāk viņa ar roku joprojām norādīja, lai abi ceļabiedri sazinās ļ tāpat kā līdz šim. Tad meitene spēji apstājās, un Tiriāns redzēja, kā viņa pamazām noslīgst zālē un bez mazākās skaņas it kā pazūd. Brīdi vēlāk viņa pieslējās kājās, piebāza muti Tiriānam pie auss un čukstēja, cik klusi vien iespējams:

Nometietiet dālē! Labāk tatkatīt. Viņa izrunāja "s" kā "t" un "z" kā "d" nevis tāpēc, ka šļupstētu, bet tāpēc, ka zināja "s" un "z" čukstot ļ

varētu kļūt sadzirdami. Tiriāns tūdaļ nometās zemē gandrīz tikpat klusu kā Džila, tomēr ne gluži tik nemanāmi, jo bija smagāks un vecāks. To izdarījis, viņš secināja, ka šādā stāvoklī var saskatīt kalna kori un virs tās asi iezīmētām zvaigznēm nosēto debesu fonā divus apveidus. Viens bija stallis, otrs mazliet tuvāk kalormenu sargkareivis. Sargs bija diezgan nolaidīgs viņš nevis staigāja un pat ne stāvēja, bet sēdēja, nolaidis šķēpu pār plecu un zodu atspiedis pret krūtīm.

-    Labi darīts! Tiriāns uzslavēja Džilu.

iMeitene bija viņam parādījusi tieši to, ko vaja­dzēja redzēt.

Viņi piecēlās, un tagad pirmais gāja Tiriāns. Ļoti lēni, gandrīz neuzdrošinādamies elpot, viņi piegāja pie nelielas koku skupsnas, kas neatradās tālāk par četrdesmit pēdām no sarga.

-    Gaidiet te, kamēr atgriezīšos! viņš pačukstēja pārējiem. Ja es ciešu neveiksmi, bēdziet!

Tad viņš droši izgāja tā, lai ienaidnieks viņu pa­manītu. Viņu ieraudzīdams, vīrs sarāvās un grasījās lēkt kājās, jo baidījās, ka Tiriāns varētu būt viens no pašu priekšniekiem tad viņam draudētu nepa­tikšanas par to, ka ņēmis un apsēdies. Tomēr, pirms viņš paspēja uzsvempties kājās, Tiriāns bija noslīdzis uz viena ceļgala viņam līdzās un teica: Vai tu esi cīnītājs par Tišroku (lai viņš dzīvo mū­žīgi)? Mana sirds ielīksmojas, sastopot tautas brāli visu šo Nārnijas zvēru un nešķīsteņu vidū. Dod man savu roku, draugs!

Kalormenu sargs nepaspēja ne lāgā attapties, kas ar viņu notiek, kad juta, ka atnācējs sagrābj viņa labo roku kā dzelzs spīlēs. Nākamajā mirklī kāds uzmetās viņam uz kājām un pie kakla tika pielikts duncis.

-     Vienu skaņu, un tu būsi beigts, Tiriāns iečukstēja sargam ausī. Saki, kur ir vienradzis, un tu paliksi dzīvs!

-    Ai-aiz staļļa, ak, mans pavēlniek, stomījās nelaimīgais cilvēks.

-     Labi. Piecelies kājās un aizved mani pie tā dzīvnieka!

Vīram slienoties kājās, ne uz mirkli no viņa rīk­les netika atņemts dunča asmens. Tas tikai virzījās līdzi apkārt (auksts un diezgan kņudinošs), jo Tiriāns bija nostājies vīram aizmugurē un dunci pārvirzīja ērtākā vietā zem auss. Drebēdams sargs devās uz staļļa aizmuguri.

Lai gan bija tumšs, Tiriāns uz līdzenas vietas pamanīja vienradža balto stāvu.

-    Klusu! viņš pačukstēja. Nē, nezviedz! Jā, Dārgum, tas esmu es. Kā viņi tevi sasaistījuši?

-     Sapinuši kopā visas četras kājas un piesējuši iemauktus pie riņķa staļļa sienā, atskanēja Dārgu­ma balss.

-     Nostājies te, kareivi, ar muguru pret sienu! Nu, Dārgum, pieliec sava raga aso galu pret kalormena krūtīm.

-    Labprāt, valdniek, atteica Dārgums.

-Ja viņš pakustas, dur viņam sirdī!

Pēc tam Tiriāns ātri pārgrieza pinekļus. Ar to atliekām viņš sasēja sarga kājas un rokas. Beigās viņš lika tam atvērt muti, piebāza to pilnu ar zāli un sasēja galvu no paura augšdaļas līdz zodam, lai viņš nevarētu sākt bļaut, uzslēja vīru sēdus stāvoklī un atbalstīja pret sienu.

-     Esmu izturējies pret tevi mazliet nelaipni, karei­vi, sacīja Tiriāns. Tomēr tā bija nepieciešamība. Ja iznāks tikties vēlreiz, var gadīties, ka es izdaru tev labāku pakalpojumu. Nu, Dārgum, palēnām iesim!

Viņš aplika kreiso roku dzīvniekam ap kaklu, pieliecās tam klāt, noskūpstīja tā purnu, un abi sajutās ļoti priecīgi. Pavisam klusu viņi devās atpa­kaļ uz vietu, kur Tiriāns bija atstājis bērnus. Zem kokiem bija tumšāks, un viņš gandrīz uzskrēja virsū Jūstesam, pirms zēnu ieraudzīja.

-     Viss kārtībā, Tiriāns nočukstēja. Šonakt pamatīgi pastrādāts. Tagad dosimies mājās.

Viņi pagriezās un bija paspēruši pāris soļu, kad Jūstess ierunājās:

-    Kur tu esi, Poula?

Atbildes nebija.

-    Vai viņa soļo jums otrā pusē, kungs? zēns vaicāja.

-    Ko? atsaucās Tiriāns. Vai tad viņa neiet tev pie otras rokas?

Tas bija briesmīgs brīdis. Saukt skaļi viņi neie­drošinājās, tomēr čukstēja meitenes vārdu tik skaļi, cik vien varēja. Atbildes nebija.

-    Vai viņa pameta tevi, kamēr es biju projām? Tiriāns taujāja.

-     Es ne redzēju, ne dzirdēju viņu aizejam, atteica Jūstess. Taču viņa varbūt aizgāja, man neko neteikusi. Viņa prot zagties tik klusi kā kaķis, jūs pats par to esat pārliecinājies.

Tobrīd tālumā atskanēja bungu rīboņa. Dār­gums sasmailināja ausis.

-    Punduri, viņš teica.

-    Varu derēt, ka tic ir nodevīgie punduri, ienaid­nieki, noburkšķēja Tiriāns.

-    Un nu kaut kas auļo šurp arvien tuvāk, Dār­gums sacīja.