Pēdējā cīņa

-     Ziniet, viņa patiesībā nav mūsu krustmāte, sacīja Jūstess. Viņa ir Plammeres jaunkundze, bet mēs viņu dēvējam par krustmāti Polliju. Viņi abi bija sasaukuši mūs kopā daļēji tāpēc, lai mēs pa­priecātos un krietni papļāpātu par Nārniju (jo ne ar vienu citu mēs nekad nevaram par tādām būšanām runāt), un daļēji arī tāpēc, ka profesors laikam nojauta, ka mēs te kaut kāda iemesla dēļ būsim vajadzīgi. Un tad kā tāds spoks vai sazin kas parā­dījāties jūs un gandrīz nobiedējāt mūs līdz nāvei, un tad, ne vārda neteikdams, pazudāt. Pēc tam mēs nešaubīgi zinājām, ka te kaut kas nav kārtībā. Nākamais jautājums bija kā te nokļūt? Nevar jau gāzties šurp gluži vienkārši tāpēc, ka tev tā gribas. Tā nu mēs runājām un runājām, un beidzot pro­fesors sacīja, ka vienīgā iespēja esot ņemt talkā burvju gredzenus. Tieši gredzeni palīdzējuši viņam un krustmātei Pollijai pirms daudziem gadiem nokļūt šeit tad, kad viņi vēl bijuši sīkie. Tas noticis krietnu laiku pirms tam, kad pasaulē ieradāmies mēs. Taču gredzeni bija aprakti kādas Londonas mājas dārzā (Londona, kungs, ir mūsu lielā pilsēta), un māja bija pārdota. Tāpēc radās grūtības tiem piekļūt. Jūs nekad neuzminēsiet, ko mēs galu galā izdarījām! Pīters, tas ir, Visaugstākais karalis Pīters, tas, kurš ar jums runāja, kopā ar Edmundu devās uz Londonu, lai agri no rīta, pirms iemītnieki ceļas augšā, no sētas puses iekļūtu dārzā. Viņi bija pār­ģērbušies par strādniekiem gadījumam, ja kāds viņus pamanītu, lai izskatītos, ka viņi ieradušies kaut ko labot notekcaurulēs. Kaut jel es būtu bijis kopā ar viņiem! Tas droši vien bija traki interesan­ti! Un acīmredzot viņiem viss izdevās, jo Pīters otrā dienā atsūtīja telegrammu tā ir tāda ātra vēstule, kungs, es to paskaidrošu citreiz un tajā bija rakstīts, ka viņš gredzenus ir uzgājis. Savukārt nākamajā dienā pēc ziņas saņemšanas mums ar

Poulu vajadzēja atgriezties skolā vienīgi mēs vēl ejam skolā, turklāt abi vienā un tajā pašā. Tāpēc mums vajadzēja satikt Pīteru un Edmundu kādā dzelzceļa stacijā netālu no skolas, lai dabūtu gredzenus. Uz Nārniju bija jātiek mums abiem; redziet, pieaugušie uz turieni doties vairs nevar. Tā nu mēs sēdāmies vilcienā tas ir viens no brauca­majiem, ar kuru cilvēki mūsu pasaulē ceļo, tajos vagoni ir sakabināti kopā garā virknē -, un mums līdzi brauca profesors un krustmāte Pollija, un I.ūsija. Gribējām turēties kopā, cik vien ilgi iespē­jams. Un tā nu mēs sēdējām vilcienā. Un vilciens tuvojās stacijai, kur mums vajadzēja satikt Pīteru un Edmundu, un tad mēs pēkšņi sajūtām briesmīgu grūdienu un dzirdējām troksni, un tad mēs atra­dāmies Nārnijā un ieraudzījām Jūsu Majestāti, piesietu pie koka.

-     Tātad jūs gredzenus tā arī neizmantojāt? vaicāja Tiriāns.

-    Nē, atbildēja Jūstess. Ne acīs neredzējām. Aslans pats savā veidā izdarīja visu mūsu labā bez jelkādiem gredzeniem.

-   Tomēr Visaugstākajam karalim Pīterām tie ir, secināja Tiriāns.

-    Jā, apstiprināja Džila. Tikai mums liekas, ka viņš nespēj tos izmantot. Kad divi citi Pevensiji karalis Edmunds un karaliene I.ūsija pēdējo reizi te bija, Aslans sacīja, ka viņi nekad vairs neatgriezī­šoties Nārnijā. Un kaut ko tamlīdzīgu viņš pavēstīja Visaugstākajam karalim, tikai vēl agrāk. Varu likt galvu ķīlā, varat nešaubīties ja viņam ļautu, viņš būtu klāt kā likts!

-     Ak vai! iesaucās Jūstess. Saule sāk traki karsēt. Vai esam tuvu pie mērķa, kungs?

-    Skatieties! mudināja Tiriāns un norādīja ar roku.

Netālu aiz koku galotnēm iezīmējās nocietinā­jumi, un, vēl īsu bridi nosoļojuši, viņi iznāca zālainā klajumā. To šķērsoja strauts, kura otrā krastā rēgojās smagnējs, četrstūrains tornis ar samērā nedaudziem šauriem lodziņiem un acīmredzot grūti

veramām durvīm sienā, kas slējās atnācēju priekšā.

Tiriāns spīvi palūkojās uz vienu un otru pusi, lai pārliecinātos, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieki. Tad piegāja pie torņa un uz brīdi apstājās, izvilk­dams zem mednieka apģērba noslēpto atslēgu saišķi, kas sudraba važiņā karājās viņam kaklā. Tie bija skaisti slēdzamie, divi no zelta un daudzi bagātīgiem rakstiem tūdaļ varēja redzēt, ka šīs atslēgas darinātas, lai vērtu nopietnu sanāksmju telpas un slepenu istabu durvis pilīs vai lādes un saldi smaržīga koka šķirstus ar karaliskiem dārgu­miem. Tomēr atslēga, kuru viņš tagad iebīdīja durvju slēdzenē, bija liela un vienkārša, kā ari apveidā raupjāka par pārējām. Slēdzene bija ierūsē­jusi, un kādu mirkli Tiriānu pārņēma bailes, ka viņam pietrūks spēka pagriezt atslēgu, taču beidzot tas izdevās, un durvis, īgni čīkstot, atvērās.

Esiet sveicināti, draugi! sacīja Tiriāns. Bai­dos, ka šī ir labākā pils, ko Nārnijas karalis saviem viesiem šobrīd var piedāvāt.

Tiriāns priecājās, redzot, ka abi svešinieki ir labi audzināti. Viņi, kā viens, tā otrs, lūdza saimnieku par to neraizēties viņi nešauboties, ka tur būšot itin jauki.