Pēdējā cīņa

Iezvīļojās zvaigznes, un laiks lēni ritēja savu gaitu ak, cik lēni tas ritēja! Un pēdējais Nārnijas karalis, piesaistīts pie koka, stāvēja sastindzis, sāpo­šiem locekļiem un taisns kā stīga. Tomēr beidzot kaut kas atgadījās kaut kur tālumā atspīdēja gaisma. Tad tā uz brīdi pazuda un atkal atplaiksnīja lielāka un spožāka.

Tad viņš šaipus gaismas saredzēja šurpu turpu kustamies tumšus stāvus. Tic kaut ko nesa, saņēmu­ši klēpī, un meta zemē. Beidzot Tiriāns aptvēra, ko redz. Tur liesmoja tikko sakrauts sārts, un ļaudis meta tajā žagarus. Drīz vien liesmas uzšāvās augstu, un Tiriāns saskatīja, ka sārts sakurts pašā uzkalna virsotnē. Viņš pavisam skaidri redzēja stalli uguns­kurs meta uz to sārtu atblāzmu. Starp Tiriānu un sārtu čumēja un mudžēja lieli dzīvnieku un cilvēku pūļi. Mazais stāvs, sakucis pie ugunskura, droši vien bija pērtiķis. Tas pūlim kaut ko sacīja, taču Tiriāns nedzirdēja, ko. Tad sēdētājs piecēlās un nostājās staļļa durvju priekšā, un trīs reizes paklanījās līdz zemei. Pēc tam izslējās un atvēra durvis. Un kaut kāds četrkājainis, visai stīvi cilādams kājas, iznāca no staļļa un pasvempās pret pūli. Uzbrāzmoja ska­ļas gaudas un vaimanas tik skaļas, ka Tiriāns varēja saklausīt dažus vārdus.

Aslan! Aslan! Aslan! klaigāja dzīvnieki. Runā ar mums, mierini mūs! Nedusmojies vairs uz mums!

Tiriāns no savas vietas nespēja skaidri saskatīt, kas īsti iznācis no staļļa, taču redzēja, ka dzīvnieka vilna ir dzeltena. Dižo Lauvu viņš nekad vaigā nebija skatījis. Viņam pat nebija gadījies sastapt parastu lauvu. Viņš nevarēja apzvērēt, ka tas, ko viņš redz, nav īstais Aslans. Tiriāns gan nebija gai­dījis, ka Aslans varētu būt līdzīgs tam gaudenajam kraķim, kas nu tur stāvēja un neteica ne vārda. Bet vai tad varēja būt par to drošs? Uz mirkli viņam galvā iešāvās drausmīgas domas. Taču tad viņš atcerējās dzirdētās muļķības par Tašu un Aslanu ka tie esot viens un tas pats un saprata, ka viss notiekošais ir krāpšana.

Pērtiķis piebāza galvu dzeltenā dzīvnieka galvai, itin kā klausītos kaut ko tādu, ko tas čukst viņam ausī. Tad viņš pagriezās un uzrunāja baru, un bars atkal ievaimanājās. Pēc tam dzeltenais kraķis neveik­li apgriezās un slāja varētu pat teikt, klamzāja atpakaļ uz stalli, un pērtiķis aizvēra aiz viņa durvis. Pēc tam ugunskurs acīmredzot tika apdzēsts, jo uguns pēkšņi pazuda un Tiriāns atkal palika viens saltajā tumsā.

Viņš domāja par citiem karaļiem, kas Nārnijā bija dzīvojuši un miruši senos laikos, un viņam likās, ka neviens no tiem nav bijis tik neveiksmīgs kā viņš pats. Jauneklis atcerējās vecvectēva vecvectē­vu karali Riliānu, kuru bija nolaupījusi kāda ragana, kad viņš vēl bijis jauns princis, un turējusi to gadiem ilgi tumšās alās zem Ziemeļu apgabala milžiem piederīgajiem īpašumiem. Taču galu galā taisnība uzvarēja, jo pēkšņi bija uzradušies divi noslēpumaini bērni no zemēm aiz pasaules gala un princi izglābuši, tā ka tas varējis atgriezties Nārnijā un valdījis ilgi un laimīgi. "Tas bija citādi nekā ar mani," Tiriāns pie sevis noteica. Tad, iegrimis tālā­kas pagātnes apcerē, viņš atcerējās Riliāna tēvu, Kaspiānu Jūrasbraucēju, kuru ļaunais tēvocis kara­lis Mirazs mēģinājis nogalināt, bet Kaspiāns aizbē­dzis uz mežiem un dzīvojis pie rūķiem. Taču ari šis stāsts beigās bija izvērties laimīgs, jo ari Kaspiānam palīdzējuši bērni, tikai toreiz četri. Viņi nākuši kaut kur no aizpasaules, izcīnījuši lielu kauju un atguvuši viņam tēva troni. "Tomēr tas bija sen," savā nodabā noteica Tiriāns. "Patlaban kaut kas tāds nenotiek." Un tad viņš atcerējās (jo zēna gados varēja lepoties ar labām zināšanām vēsturē), ka tie paši četri bērni, kas palīdzējuši Kaspiānam, dzīvojuši Nārnijā pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem tieši tad viņi veikuši vislielāko varoņdarbu. Jo tad viņi uzvarējuši bries­mīgo Balto Raganu un panākuši, ka beidzas simt gadu garā ziema, un pēc tam viņi visi četri kopā valdījuši Kērā Paravelā, līdz pagājušas bērnu dienas un viņi kļuvuši par diženiem karaļiem un brīnišķī­gām karalienēm, un viņu valdīšanas gadi bijuši Nārnijas zelta laikmets. Un šajā stāstā tik bieži pavīdēja Aslans. Viņš parādījās ari visos citos stās­tos, kā tagad atcerējās Tiriāns. "Aslans un bērni no citas pasaules," viņš nodomāja. "Viņi parādās vien­mēr, kad pienāk pašas grūtākās dienas. Ak, kaut viņi to spētu arī šoreiz!"

Un viņš iesaucās: Aslan, Aslan, Aslan! Nāc man palīgā!

Taču viss palika tikpat tumšs, salts un kluss.

-    Liec, lai viņi mani nogalina! izsaucās karalis. Es sev pašam nelūdzu neko. Tikai nāc un glāb Nārniju!

Joprojām nebija jūtamas nekādas pārmaiņas, nakts palika tikpat tumša un mežs tikpat kluss, tomēr kaut kas mainījās pašā Tiriānā. Neapzināda­mies, kāpēc, viņš sāka izjust nelielas cerības. Unlīdz ar tām spēku.

-    Ai, Aslan, Aslan, viņš čukstēja. Ja tu nenāk­si pats, vismaz atsūti man palīgus no aizpasaules! Vai ļauj man viņus paaicināt. Ļauj manai balsij pārskanēt pasauli!