Pēdējā cīņa

Tiriāns uzslējās kājās un veda abus aši lejup pa kalnu uz dienvidiem un projām no staļļa. Viņš zināja, kurp nolēmis iet, taču viņa pirmais nodoms bija nokļūt klinšainā vietā, kur viņi ejot neatstās pēdas, un otrs šķērsot kādu upi vai ezeru, lai nevarētu pēc kādām atstātām zīmēm spriest, kurp viņi devušies. Krietna stunda aizritēja kāpaļājot un brienot, un pa šo laiku visi bija tā aizelsušies, ka nespēja sarunāties. Tomēr Tiriāns bieži slepus meta skatienus uz biedriem. Soļot līdzās citas pasaules būtnēm šķita tik brīnumaini, ka viņam mazliet reiba galva, taču senie stāsti tādējādi ieguva lielāku īstenības nokrāsu, kādu viņš līdz šim tiem nebija piedēvējis, šķita, ka tagad var notikt daudz kas.

Nu mēs varam kādu laiku nebaidīties no šiem neliešiem un soļot mierīgāk, ierunājās Tiriāns, kad viņi pienāca pie kādas nelielas ielejas, kuru ieskāva jaunu bērzu audze. Saule bija uzlēkusi,

zaros dzirkstīja rasas lāses, un kokos dziedāja putni.

-    Kā būtu ar uzkodām? Es domāju tieši par jums, kungs, jo mēs paši brokastis paēdām, sacīja zēns.

Tiriāns jutās diezgan izbrīnījies par vārdu "uz­kodas", taču, kad zēns atvēra savu piebāzto somu, ko bija stiepis, un izvilka no tās diezgan taukainu un samīcītu saini, viņš saprata, kas tās tādas ir. Es gribējās kā vilkam, kaut arī viņš līdz pat šim brīdi nebija par to pat iedomājies. Sainītī atradās divas sviestmaizes ar cieti novārītām olām, vēl divas ar sieru, kā arī divas ar kaut kādu pastēti. Ja viņš nebūtu tik izsalcis, tad pie pastētes maizītēm nebū­tu ķēries, jo Nārnijā neviens kaut ko tādu neēd. Taču tad, kad Tiriāns bija notiesājis visas sešas, viņi bija sasnieguši ielejas otru galu un tur atraduši sūnām apaugušu radzi, no kuras apakšas burbuļo-; dams iztecēja neliels avotiņš. Visi trīs apstājās, padzērās un apšļakstīja nosvīdušās sejas.

-    Un nu, sacīja meitene, atmezdama no pieres slapjos matus, vai jūs mums pastāstīsiet, kas jūs esat, kāpēc bijāt piesiets pie koka un kas te īsti notiek?

-    Labprāt, jaunkundz, atteica Tiriāns. Taču mums jāturpina ceļš. Kamēr viņi gāja, karalis pastāstīja, kas viņš ir, un paskaidroja, kas ar viņu noticis. Un tagad, viņš beigās piebilda, es iešu

uz kādu torni vienu no trijiem, kas tika uzcelti mana vectēva laikā, lai aizsargātu Laternas klajumu no bīstamiem noziedzniekiem, kas viņa laikā tur mita. Droši vien, pateicoties Aslanam, man nav nolaupītas atslēgas. Tajā tornī mēs atradīsim ieročus un bruņas, kā arī pārtikas krājumus, kaut arī nekā labāka par sausiņiem tur droši vien nebūs. Tur mēs būsim drošībā un apspriedīsim savus plānus. Tagad esiet tik laipni un pastāstiet, kas jūs abi esat, kā arī visu, kas ar jums noticis!

-    Es esmu Jūstess Skrabs, un tā ir Džila Poula, paskaidroja zēns. Un mēs šeit esam bijuši jau agrāk, pirms daudziem, daudziem gadiem, lai gan pēc mūsu laika skaitīšanas tas notika pirms gada un dažiem mēnešiem, un toreiz te dzīvoja kāds jaunietis, vārdā princis Riliāns, un viņš tika turēts pazemē, un Purvaspīdonim paslīdēja kāja…

-     Ko es dzirdu! iesaucās Tiriāns. Tātad jūs esat tas Jūstess un Džila, kas atpestīja karali Riliānu no ilgās burvju varas?

-    Jā, tie esam mēs, atteica Džila. Tātad viņš tagad ir karalis Riliāns, vai ne? Ai, protams, tā vajadzētu būt! Es piemirsu…

-    Tā nav, sacīja Tiriāns. Es esmu septītais karalis pēc viņa. Viņš jau divsimt gadu ir miris.

Džila saviebās.

-     Ui! viņa iesaucās. Tas ir nepatīkamākais, ko nākas piedzīvot, ja tu, cilvēk, atgriezies Nārnijā.

Taču Jūstess turpināja sarunu.

-     Tagad jūs zināt, kungs, kas mēs esam, viņš teica. Un notika tā. Profesors un krustmāte Pollija bija sapulcējuši kopā mūs, Nārnijas draugus…

-     Es šos cienījamos ļaudis pēc vārdiem nepazīs­tu, Jūstes, iestarpināja Tiriāns.

-    Tie ir divi cilvēki, kas ieradās Nārnijā pašā sā­kumā, tajā dienā, kad visi dzīvnieki mācījās runāt.

-     Pie Lauvas krēpēm! iesaucās Tiriāns. Tie abi! Lords Digorijs un lēdija Pollija! No pasaules rītausmas laikiem! Un viņi joprojām ir tur, kur jūs mītat? Kāds slavas apmirdzēts brīnums! Stāstiet, stāstiet!