Pēdējā cīņa

-   Lūdzu! atkārtoja jēriņš. Es nespēju saprast, kāds mums sakars ar kalormeniem? Mēs piederam Aslanam. Viņi pieder Tašam. Viņiem ir dievs, ko sauc par Tašu. Viņi stāsta, ka tam esot četras rokas un galva kā maitu lijai. Viņi uz Taša altāra nogali­not cilvēkus. Es neticu, ka ir tāds radījums kā Tašs. Bet, ja būtu, kā Aslans spētu ar tādu draudzēties?

Visi dzīvnieki palieca galvas sānis, un viņu spo­žās acis ieurbās pērtiķī. Viņi apzinājās, ka tas ir vislabākais jautājums, kas līdz šim izteikts.

Pērtiķis pielēca kājās un uzspļāva jēram.

-    Zīdaini! viņš šņāca. Stulbais, mazais blējējs! I; .j mājās pie mammas un loc pienu! Ko tu sajēdz no tādām būšanām? Turpretī jūs, citi, klausieties! Tašs ir tikai cits vārds tam pašam Aslanam. Visa tā muļķīgā doma, ka mums ir taisnība un kalorme­niem ne, ir bezjēdzīga. Tagad mēs to apzināmies labāk. Kalormeni lieto citus vārdus, bet mēs visi domājam vienu un to pašu. Tieši tāpēc mēs nekad nedrīkstam ķildoties. Iekaliet to savos pauros,

āmurgalvas! Tašs ir Aslans. Un Aslans ir Tašs.

Jūs zināt, cik bēdīgs reizēm var izskatīties jūsu pašu suns. Atcerieties to un tad padomājiet par visiem šiem runājošajiem dzīvniekiem godīgajiem, pazemīgajiem un apjukušajiem putniem, lāčiem, āpšiem, trušiem, kurmjiem un pelēm! Viņi visi iz­skatījās vēl krietni bēdīgāki. Visiem astes iežmiegtaS kājstarpi, ūsas nokārušās. Jums sirds lūztu bezgalī­gā līdzjūtībā, redzot viņu sejas! Bija tikai viens, kurš nemaz neizskatījās nelaimīgs.

Tas bija ruds kaķis liels, brangs runcis labāka­jos gados. Viņš sēdēja, stalti izslējies, apvijis asti ap kājām, visam dzīvnieku baram pašā priekšā. Viņš nenovērsdamies spīvu skatienu vērās uz kalormenu vadoni, acis ne reizi pat nepamirkšķinot.

-      Piedodiet! kaķis ļoti pieklājīgi ierunājās. Taču tas mani ārkārtīgi interesē. Vai jūsu draugs no Kalormenas saka to pašu?

-    Bez šaubām, apstiprināja kalormens. Izglī­totajam pērtiķim, tas ir, cilvēkveidīgajam, pilnīga taisnība Aslans nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā Tašs.

-      It īpaši Aslans nenozīmē neko vairāk par Tašu, piebilda kaķis.

-    Nebūt ne vairāk, sacīja kalormens runcim tieši ģīmī.

-   Vai tu ar atbildi esi apmierināts, Rudspalvi? pērtiķis noprasīja.

-Jā, protams, mierīgi noteica Rudais. Sirsnīgi pateicos. Es rikai gribēju, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Liekas, ka sāku saprast.

Līdz šim karalis un Dārgums nebija teikuši ne vārda. Viņi gaidīja, līdz pērtiķis pavēlēs runāt šķi­la, ka pārtraukt pašreizējo tērgāšanu nav nozīmes. I'aču tagad, kad Tiriāns palūkojās apkārt uz nārniešu nelaimīgajām sejām un redzēja, ka viņi pamazām sāk noticēt apgalvojumam, ka Aslans un Tašs ir viena un tā pati persona, viņš vairs ilgāk nespēja to paciest.

-     Pērtiķi, viņš skaļā balsī nogranda, tu ne­kaunīgi melo! Tu melo kā īsts kalormens. Tu melo gluži tā, kā to dara pērtiķis.

Viņš dzīrās turpināt un pajautāt, kā necilvēcīgo dievu Tašu, kas barojas no savu ļaužu asinīm, būtu iespējams pielīdzināt labajam Lauvam, kas izlējis savas asinis, lai izglābtu visu Nārniju. Jā Tiriānam būtu ļauts runāt, pērtiķa valdīšanas laikam varbūt todien arī pienāktu gals; iespējams, ka dzīvnieki noprastu patiesību un aiztriektu pērtiķi projām. Taču, pirms karalis paspēja bilst kādu vārdu, divi kalormeni no visa spēka iesita viņam pa muti un trešais, no aizmugures iespēris viņam pa kājām, nogāza Tiriānu zemē. Kad viņš nokrita, pērtiķis ga aiz niknuma, gan bailēm iespiedzās:

Vediet viņu prom! Vediet viņu prom! Aizgā­dājiet tādā vietā, kur viņš nevarētu dzirdēt mūs un mēs dzirdēt viņu! Piesieniet viņu pie koka! Es vēlos, tas ir, Aslans vēlas, spriest tiesu par viņu vēlāk.

Ceturta nodaļa Kas tonakt notika

Karalis bija tik apdullis no sitieniem, kas nogāza viņu zemē, ka lāgā neapzinājās, kas notiek, līdz kalormeni atsēja viņa locītavas, nostiepa del111 līs cieši gar sāniem un piespieda muguru pie kāda oša. Pēc tam viņi tam aptina virves ap potītēm, ceļgaliem, vidukli un krūtīm un, tā piesietu, viņu tur atstāja. Tajā brīdī Tiriānam visnepatīkamākais šķita tas, ka viņam asiņo lūpa, bija jācieš no sīkumiem; lūpu viņam bija pārsituši, un Tiriāns nevarēja noslaucīt mazo asins strūkliņu, kas nepatī­kami kutināja.

No vietas, kur Tiriāns atradās, joprojām varēja saskatīt mazo stalli pakalna virsotnē un pērtiķi, kas sēdēja tā priekšā. Viņš saklausīja arī pērtiķa balsi (Viltnieks joprojām kaut ko ķērca) un reizēm pat kādu atbildi no ļaužu bara, taču vārdus nevarēja saprast.

Nez ko viņi izdarījuši ar Dārgumu? karalis prātoja.