Pēdējā cīņa

Abi cilvēki un vienradzis stāvēja mēmi un nekus­tīgi. Tagad bija sakrājies tik daudz, ko pārdomāt, ka viņi nesaprata, ko lai dara. Tuvojās četrkājaina dzīvnieka vienmērīgā klaboņa. Un tad viņiem pavi­sam tuvu atskanēja čuksts:

-    Ei! Vai jūs visi esat te?

Paldies Dievam, tā bija Džila!

-     Kur, pie joda, tu ganījies? nikni čukstot, noprasīja Jūstess, jo viņu bija mākušas lielas bailes.

-    Stallī, izdvesa Džila, taču izklausījās, ka viņa ar pūlēm cenšas nomākt smieklus.

-     Ko neteiksi! norūca Jūstess. Tev tas liekas smieklīgi. Es gan varu tikai sacīt…

-   Vai jūs atdabūjāt Dārgumiņu, kungs? vaicāja Džila.

-   Jā, te viņš ir. Ar kādu lopiņu jāj tu?

-    Ar viņu, skanēja atbilde. Steigsimies mājup, pirms kāds pamostas!

Un atkal sekoja smieklu šalts.

Pārējie tūlīt paklausīja, jo kavēšanās bīstamajā vietā ievilkās pārāk ilgi un punduru bungu rīboņa šķita tuvojusies. Viņi bija jau brītiņu nosoļojuši uz dienvidiem, kad Jūstess ieteicās:

-    Ko nozīmē tas, ko tu teici? Ar ko tu jāj?

-    Ar neīsto Aslanu, Džila pavēstīja.

-    Ko? iesaucās Tiriāns. Kur tu esi bijusi? Un ko izdarījusi?

-     Redziet, kungs, skaidroja Džila, tiklīdz

redzēju, kā jūs padarījāt nekaitīgu sargkareivi, es sāku gudrot, vai man nevajadzētu ielūkoties stallī un pārbaudīt, kas tur patiesībā atrodas. Tāpēc rāpos turp. Atbīdīt durvju bultu bija vieglāk par vieglu. Protams, iekšā bija tumšs kā akā un oda kā jebkurā citā stallī. Tad es iededzu gaismekli, un ticiet vai neticiet! tur neatradās neviens cits kā šis vecais ēzelis, kam uz muguras bija uzvilkta paunā sarotīta lauvas āda. Tā nu es izvilku dunci un pavēstīju tam! lopiņam, ka viņam jānāk man līdzi. Patiesībā man nemaz nevajadzēja draudēt viņam ar nazi. Stallis tanī bija galīgi noriebies, un viņš labprāt piekrita man sekot, vai ne, mīļo Āmurgalvucīt?

-     Vai dieniņ! iebrēcās Jūstess. Ir nu gan naksniņa! Pirms mirkļa biju uz tevi nikns kā pūķis un joprojām domāju, ka tā aizšmaukt bija nodevī­ba, taču man jāatzīst… es gribu teikt… tu esi izdarījusi tīro varoņdarbu! Ja Džila būtu puika, viņu nāktos iecelt bruņinieku kārtā, vai ne, kungs?

-    Ja viņa būtu puika, atcirta Tiriāns, viņai vajadzētu dabūt sukas par pavēļu neizpildīšanu.

Tumsā nevarēja saskatīt, vai tas tika sacīts ar sarauktu pieri vai ar smaidu. Nākamajā mirklī at­skanēja metāla skrapstoņa.

-    Ko jūs darāt, kungs? asi noprasīja Dārgums.

-            Izvilku zobenu, lai nocirstu nolādētā ēzeļa gal­vu! trakās dusmās ieskanējās Tiriāna balss. Paej sānis, skuķi!

-    Vai, nē, lūdzu, nē! iesaucās Džila. Patiešām, tā jums nevajag darīt. Tā nebija viņa vaina. Visu sagudroja pērtiķis. Ēzelis nezināja, ko citu darīt. Un viņš ļoti nožēlo. Un viņš ir jauks ēzeļuks. Viņu sauc par Āmurgalvu. Un es esmu aplikusi rokas viņam ap kaklu.

-     Džila, sacīja Tiriāns, tu esi mana visdros­mīgākā pavalstniece un vislabāk zini, kā jāizturas mežā, bet tu esi ari pats bezkaunīgākais un nepaklausīgākais skuķis. Labi, lai tas ēzelis paliek dzīvs. Ko tu, ēzeli, pats vari par sevi pateikt?

-     Es, kungs? atskanēja ēzeļa balss. Man nudien traki žēl, ja esmu darījis nepareizi. Pērtiķis teica, ka Aslans grib, lai es šitā pārģērbjos. Un es domāju, ka viņš zina. Es neesmu tāds gudrinieks kā viņš. Es tikai darīju, ko man teica. Man nemaz nepatika kvernēt tajā stallī. Es pat īsti nezināju, kas notiek ārā. Laukā mani izlaida tikai uz pavisam īsu brītiņu naktīs. Bija dienas, kad viņš aizmirsa man iedot kaut vai padzerties.

-     Kungs, ierunājās Dārgums. Tie punduri nāk tuvāk un tuvāk. Vai mēs gribam ar viņiem tik­ties?

Tiriāns brītiņu padomāja un tad negaidot skaļi

iesmējās. Pēc tam viņš sāka runāt, šoreiz ne vairs čukstus.

Pie Lauvas krēpēm! viņš sacīja. Man nez vai neaptumšojas prāts. Ar viņiem tikties? Protams, mēs ar viņiem tiksimies! Tagad mēs tiksimies ar visiem. Mums taču tagad ir šis ēzelis, ko parādīt. Lai viņi redz to radījumu, no kura baidījušies un kuram klanījušies. Mēs viņiem varam atklāt patiesību par pērtiķa nelietīgo nodomu. Viņa noslēpums ir atklā­jies. Notikumu gaita ir mainījusies. Rīt mēs pakār­sim šo pērtiķi Nārnijas augstākajā kokā. Beigsies visa čukstēšanās, slapstīšanās un maskēšanās. Kur ir tic godīgie punduri? Varēsim viņiem pavēstīt labas ziņas.

Ja stundām ilgi čukstēts, tad ikviena skaļa balss, kas ieskanas, brīnišķīgi uzmundrina. Viss pulciņš i sāka pļāpāt un smieties, pat Āmurgalva pacēla purnu un skaļi iezviedzās: ī-ā, ī-ā, ī-ā, ī-ā! -

Pērtiķis jau daudzas dienas nebija to ļāvis. Tad viņi devās ceļā pretī bungu rīboņai. Tā ar katru brīdi pieņēmās spēkā, un tad gājēji ieraudzīja arī lāpu ugunis. Tās parādījās uz viena no grambainajiem ceļiem (Anglijā to diezin vai vispār sauktu par ceļu), kas veda pāri Laternas klajumam. Pa to ņipri soļoja apmēram trīsdesmit punduru, visi pārlikuši pār pleciem savas mazās lāpstiņas un kapļus. Divi kalormeni gāja ierindas priekšgalā, divi aizmugurē.

Stāt! nodārdināja Tiriāns, iziedams uz ceļa. Stāt, karavīri! Kurp jūs vedat šos Nārnijas pundu­rus, un kas jums to pavēlējis?