Pēdējā cīņa

-    Uz ziemeļiem, uz Nārnijas sirdi, sacīja Tiri­āns. Viņš nometies mūsu vidū uz palikšanu. Viņi to saukuši, un viņš ir atnācis.

-       Ha-ha-ha! irgoja punduris, berzēdams spalvainās rokas. Pērtiķim tas būs pārsteigums. Nevajadzētu piesaukt dēmonus, ja vien īsti nedomā tā, kā runā.

-    Kas zina, vai Tašs parādīsies pērtiķim redzamā veidā? šaubījās Dārgums.

-    Kur palicis Āmurgalva? noprasīja Jūstess.

Visi sāka saukt Āmurgalvu, un Džila aizgāja

palūkoties, vai viņš nav aizklīdis uz torņa otru pusi.

Visi jau bija gluži noguruši, meklēdami ēzeli, kad beidzot durvis piesardzīgi parādījās viņa lielā, pelēkā galva.

-    Vai viņš ir projām? Āmurgalva noprasīja.

Un, kad beidzot pārējie pierunāja pazudušo

iznākt ārā, nabadziņš trīcēja, kā trīc suns pirms pērkona negaisa.

-   Tagad es saprotu, Āmurgalva atzinās, ka es patiešām esmu bijis ļoti nelāgs ēzelis. Man nekādā ziņā nevajadzēja klausīt Viltniekam. Man nemūžam nenāca prātā, ka notiks kaut kad tamlīdzīgs.

-   Ja tu tērētu mazāk laika, skandinādams, ka esi muļķis, un veltītu vairāk pūļu, lai kļūtu gudrāks, cik gudrs tu varētu… iesāka Jūstess, taču Džila viņu pārtrauca.

-    Ak, liec taču nabaga veco Āmurgalvu mierā! viņa teica. Tā taču bija vienkārši kļūda, vai ne, Āmurgalva? Un viņa nobučoja ēzeli uz purna.

Juzdamies stipri satraukti, visi atkal apsēdās un turpināja sarunu.

Dārgumam bija maz, ko stāstīt. Saņemts gūstā, viņš gandrīz visu laiku bija pavadījis staļļa aizmu­gurē, tāpēc, protams, nav varējis neko dzirdēt par ienaidnieku nodomiem. Viņu spārdījuši (un viņš centies spert pretī) un situši, un solījuši nožmiegt, ja viņš neapzvērēšot savu stingro ticību, proti, ka ik vakaru ugunskura gaismā izvestais un parādītais zvērs patiešām ir Aslans. Taisnību sakot, ja nebūtu izglābts, tad šo pašu rītu viņu gatavojušies piebeigt. Kas noticis ar jēru, viņš nezināja.

Jautājums, ko vajadzēja izlemt, bija vai atgriez­ties atpakaļ Staļļa pakalnā, parādīt nārniešiem Āmurgalvu un mēģināt atvērt viņiem acis, ka visi tikuši krāpti, vai arī paslepus doties uz austrumiem, lai apvienotos ar palīgspēkiem, ko kentaurs Rūnvits ved no Kēras Paravelas, un atgriezties, lai ar jauniem spēkiem stātos pretī pērtiķim un kalormeniem. Tiriāns labprātāk būtu devis priekšroku pirmajam plānam doma, ka jāļauj pērtiķim kaut brīdi ilgāk mocīt pavalstniekus, sagādāja ciešanas. Tomēr, rau­goties no otras puses, punduru vakardienas uzvedība nozīmēja brīdinājumu. Nebija nekādas pārliecības par to, kā pavalstnieki izturēsies, pat ja tiem parādīs Āmurgalvu. Un ir vēl arī kalormenu karavīri, ar ku­riem jārēķinās. Pēc Pogina domām, to tur ir ap trīs­desmit. Tiriāns nešaubījās, ka gadījumā, ja nārnieši nostāsies viņa pusē, viņām ar Dārgumu, bērniem un Poginu (uz Āmurgalvu nevarēja daudz paļauties) būs labas izredzes pretiniekus sakaut. Tomēr kas notiks, ja nārnieši, ieskaitot visus pundurus, gluži vienkārši sēdēs un noskatīsies? Vai pat nostāsies pret viņu? Risks ir pārāk liels. Turklāt nedrīkst aizmirst arī neskaidro Taša ēnu. Ko tā varētu nodarīt?

Pogins arī norādīja, ka nebūs nekāda nelaime, ja uz nedaudzām dienām pametīs pērtiķi, lai pats tiek galā ar savām grūtībām. Tagad viņam nebūs Amurgalvas, ko izvest ārā un parādīt. Diezin kādu pasaci­ņu viņš vai Rudais sacerēs, lai to izskaidrotu. Ja dzīvnieki ik vakaru pieprasīs, lai parāda Aslanu, un nekāda Aslana nebūs, tad, bez šaubām, pat lielākajam vientiesim radīsies aizdomas.

Galu gaļā visi nosprieda, ka visprātīgāk būs doties ceļā un mēģināt sastapties ar Rūnvitu.

Tiklīdz tika pieņemts šāds lēmums, brīnumainā kārtā visi kļuva daudz līksmāki. Godīgi sakot, man nešķiet, ka šāda garastāvokļa iemesls būtu bailes no cīņas (varbūt izņēmumi bija Džila un Jūstess), tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka viņi visi dziļi sirdī bija ļoti priecīgi, ka nav jātuvojas vai vēl nav jātu­vojas šausmīgajam radījumam ar putna galvu, kurš redzams vai neredzams droši vien klimst ap Staļļa pakalnu. Lai nu kā, mēs vienmēr jūtamies labāk, ja esam kaut ko izlēmuši.

Tiriāns sacīja, ka labāk vajadzētu atbrīvoties no masku tērpiem, jo nebūs patīkami, ja viņus noturēs par kalormeniem tad, iespējams, uzticīgie nārnie­ši, kas gadīsies ceļā, mestos viņiem virsū. Punduris, pagrābis no pavarda pelnus un paņēmis no trauka taukus, ko parasti izmantoja, lai ietaukotu zobenus un šķēpu uzgaļus, samaisīja visu pretīga izskata putrā. Viņi atbrīvojās no kalormenu ieročiem un devās lejup pie strauta. Nejaukais maisījums tomēr bija līdzīgs šķidrām ziepēm un putoja. Bija tīkams un omulīgs skats redzēt Tiriānu un abus bērnus, nometušos uz ceļgaliem pie ūdens un beržot skaus­tus vai pūšot prom izšļakstīto putu burbuļus. Tad viņi ar sarkanām, spīdīgām sejām devās atpakaļ uz torni līdzīgi ļaudīm, kas īpaši cītīgi mazgājušies pirms viesībām. Šoreiz viņi apbruņojās pēc nārniešu paražas ar taisniem zobeniem un trīsstūrainiem vairogiem.

Tā patiešām ir labāk! iesaucās Tiriāns. Es atkal jūtos kā īsts vīrietis.