Pēdējais karš

- Bet es stāstīju par večuku, kurš mums skolā mācīja navigāciju? Viņš vienmēr teica: ja jūs pārvadāsiet ziloņus, noteikti aizslēdziet būrus. Kā iztīrīsiet tā tūlīt aizslēdziet. Mēs, - saka, - reiz vedām divus ziloņus uz Marsu un aizmirsām aizslēgt būrus. Viens zilonis bija vecs, gudrs bet nebija zinātkārs. Viņš palika. Otrs, jauns, izgāja ārā un devās uz tiltiņu. Tā rezultātā mums nācās atlikt bremzēšanu uz divām dienām. Ķērām ziloni.

Bauers ķiķināja. Pagājušajā reizē līdzība par ziloņiem tika stāstīta ar pavisam citu morāli.

- Īsti nesapratu, - sacīja Bakovs, un viņa ūsas trīcēja.

- Es pats uzreiz nesapratu. Pirmkārt, kāpēc ziloņi vajadzīgi uz Marsa? Otrkārt, kāpēc ziloņi ir ziņkārīgi? Un kas izrādījās? Viņus nogādāja zoodārzā. Apstākļi smagi. Ziņkārīgais ir pielāgojies. Otrais nosprāga.

Zagrebins aizdedzināja jaunu cigareti no nepabeigtās un jautāja Baueram:

- Paskatieties, Gļeb, vai pie polārajām cepurēm starojums nav mazāks?

Pirmie attēli, veikti no vairāku miljonu kilometru attāluma, parādīja mierīgu pasauli, kaut ko līdzīgu Zemei. Mākoņi šķēlēs pārklāja okeānus un kontinentus, tāpēc ielejas izskatījās pēc zaļiem plankumiem un ledus cepures pie poliem pēc baltiem plankumiem. Tiesa, mākoņu bija vairāk nekā uz Zemes, un tie pār planētu pārvietojās ātrāk - acīmredzot, biežāk pūta vējš. Korona Aro uzskatīja, ka šie traucējumi ir kodolsprādzienu rezultāts. Planētai izjaukts klimatiskais un termiskais līdzsvars.

Dienu pirms ieiešanas orbītā kļuva iespējams pamanīt dažas virsmas detaļas - lielus kalnus, upes, kanālus, pilsētas. Pēc tam uz planētu aizlidoja pirmās zondes (Segeža nebija pētniecības kuģis, uz tā bija maz zondu un izlūkošanas disku - tieši tik, cik pienācās pēc instrukcijām kravas kuģim). Zondes paklausīgi devās lidojumos uz virsmu, ziņoja par gaisa sastāvu, radiācijas līmeni, temperatūru un biosfēras sastāvu. Biosfēra bija ārkārtīgi nabadzīga, daudz nabadzīgāka, nekā vajadzētu būt šāda veida planētai.

Palielinātas planētas daļu fotogrāfijas, kuras atveda izlūkošanas diski, kaudzēs gulēja uz navigācijas galdiem un kopkajītē, un pēc trīsdesmitā apriņķojuma savāktās informācijas daudzums bija pieaudzis tik daudz, ka to varēja apstrādāt, tikai pieslēdzot Lielās smadzenes. Tomēr galvenais bija skaidrs bez informācijas apstrādes: planēta ir mirusi. Agrāk, vēl pavisam nesen, šeit dzīvoja cilvēki, simtiem miljonu, miljardiem cilvēku. Bet pirms gada, pēc kodolkatastrofas, viņi gājuši bojā. Visi līdz pēdējam. Tie, kas izdzīvoja pēc kodolsprādzieniem, mira no radiācijas. Viss inficēts - gaiss, ūdens un augsne. Paies vēl daudzi gadu desmiti, līdz planēta atkal kļūs apdzīvojama.

Protams, zondes un fotokameras nevarēja uzzināt katastrofas cēloņus, tās ilgumu,  - tas būs jādara cilvēkiem.

Bija laiks nolaisties.

Sanāksme uz tiltiņa par šo jautājumu bija ilga un vētraina. Pēdējās dienās katrs apkalpes loceklis pārbaudīja kartes, katram patika sava konkrēta vieta uz planētas, un visi uzskatīja, ka tieši viņa izvēlētajā vietā ir vislielākās iespējas atrast “materiālu” korona Vas aparātam.

Zagrebins uzklausīja visus, nevienu nepārtraucot, pēc tam paziņoja:

- Es atbalstu korona Aro variantu, kas ierosina nolaisties netālu no pilsētas dienvidu puslodē, kur klimats ir diezgan bargs un deviņus mēnešus temperatūra ir zem nulles. Pilsēta ir salīdzinoši maz bojāta. Vismaz mazāk nekā daudzas citas pilsētas. Tā atrodas zemienē, jūras krastā un ir aizsargāta no vējiem no trim pusēm. Upe, kas plūst cauri pilsētai, rodas no netālajiem kalnu strautiem. Varbūt radiācijas līmenis tās ūdenī būs zemāks nekā citu avotu ūdenī. Tas ir viss. Un mēs nezaudēsim laiku. Es redzu, ka Cigankovs vēlas uzstāties ar nelielu runu, lai aizstāvētu nosēšanās iespēju šīs planētas lielākās pilsētas rajonā. Jebkurā citā gadījumā es labprāt vēlreiz dzirdētu visus viņa ar patosu bagātīgos argumentus, bet tagad kā kapteinis es izmantoju veto tiesības. Bauer, kad mēs lidosim pāri nosēšanās vietai, nolaidiet tur izlūkošanas disku.

Mazulis piegāja pie kapteiņa un sacīja:

- Jūs maldāties, Genādij Sergejevič. - Jūs esat pilnīgi kļūdījies. Es negrasījos aizstāvēt savu variantu. Vienkārši tad, kad mēs sapratīsim, ka nosēšanās vieta nav veiksmīga, lūdzu, rezervējiet manam ieteikumam otro vietu.

- Līdz tam laikam, - sacīja Zagrebins, - mēs jau pietiekami daudz zināsim par planētu.