Pēdējais karš

Pa istabu šaudījās laternu stari, tālāk uz sienām spēlējot ēnas.

Durvis uz nākamo istabu bija vaļā. Bakovs spēra soli to virzienā, bet pēkšņi apstājās, ieklausoties. Sņežina arī dzirdēja vieglu, ātru un vienmērīgu tipināšanu, it kā kāds uz pirkstgaliem skrietu pāri istabai.

- Palielini jaudu, - Bauers nočukstēja.

Bakovs pārslēdza lukturīti uz savas ķiveres, un tas izmeta apžilbinošu gaismas straumi. Un tajā pašā mirklī tipināšana apklusa, it kā būtu uzdūrusies šķērslim.

- Kaut kas noticis? - jautāja Zagrebina balss ķiverēs.

- Klusu! - Sņežina nočukstēja.

Bakovs spēra soli uz priekšu durvju virzienā.

- Tur viņš ir, - viņš teica.

Sņežina paskatījās pār plecu. Noķerts spilgta stara gaismas kūlī, apžilbis, istabas stūrī sēdēja sarkanbrūns dzīvnieks, līdzīgs žurkai, tikai bez astes, ar lielām asām ausīm. Dzirdot Bakova balsi, žurka, it kā pamodusies, metās pie augstās gultas, kas aizņēma gandrīz pusi no istabas, un pazuda zem tās.

- Atradām dzīvnieku, izskatījās pēc žurkas, - parastā balsī sacīja Bakovs. - Vēl neizdevās noķert.

- Interesanti, - sacīja Zagrebins.

Bakovs, par kaut ko domājot, pamāja ar galvu.

- Varbūt atbīdīsim gultu? - Bauers jautāja. - Šī dusja būs te sev uzbūvējusi ligzdu.

Bakovs neatbildēja, bet pavilka ar sairušu, sadalījušos gultas pārklāju glīti pārklāto gultu uz sevi. Gulta padevās un ar brīkšķi sabruka. Sņežina iekliedzās. Aiz gultas atklājās liela ligzda, no kuras žurkulēni metās plaisās starp sienu un grīdu. Bauers atvēra slēģus, un telpā ienāca pelēka lietaina diena.

Tad viņi pārbaudīja pārējās telpas. Sņežina bija pārsteigta par tik pazīstamo lietu kā plīts, katli, krēsli atšķirību, it kā izgudrotājs ilgāku laiku būtu lauzījis galvu, kā padarīt tās atšķirīgas no tām, kādas tās ir Maskavā vai Parīzē. Uz Zilās planētas visas mēbeles - galdi, krēsli, gultas - kādu iemeslu dēļ atradās uz trim, piecām vai pat vairāk kājām, ar trīsstūrveida un piecstūrveida sēdekļiem un pārsegiem...

- Ejiet uz ielas, svaigā gaisā, - sacīja Zagrebins. - Jums nav atlicis daudz laika, ir pagājusi vairāk kā stunda. Pārbaudiet tuvāko pilsētas rajonu. Mājās vairs iekšā neejiet. Mēbeles salauzt mēs vienmēr pagūsim.

6.

Viņi devās lejā pa kāpnēm un pagriezās pa labi uz citām ēkām. Bauers rokā nesa apdrukātu lapu vai ticamāk avīžu paciņu. Viņš uzmanīgi nodeva to ezim, kurš atdzīvojās, tuvojoties cilvēkiem.

- Es nofotografēju žurkas, - viņš teica.

- Labi, - sacīja Bakovs. - Droši vien, ka viņu te daudz. Izlūkdisks tās nepamanīja.

Otra māja parādījās no miglas, līdzīgi kā pirmā ar izdauzītu logu caurumiem un bezcerīgu pamestību. Izlūki ejot garām, uz mirkli apstājoties. Liela, nostāvējusies peļķe aizsprostoja ceļu tālāk, un tai bija jāiet apkārt pa tīreļa akmeņiem. Nevienam negribējās iekāpt melnajā ūdenī - likās, ka var saslapināt kājas.

Trešā māja bija lielāka par citām. Viens stūris bija iegruvis. Caur caurumu varēja redzēt trīsstūrveida galdiņu, skapi un nelielu kasti ar no vienas puses spīdošiem sāniem. Ezis aizkavējās, pasniedzās mājā ar ķepu un ielika kasti savā bagāžniekā. Ezis bija kā antikvārs, kuram izdevies pārvērst sevi somā. Trešā māja jau atradās uz īstas ielas stūra, ar brauktuvi un ietvēm abās pusēs. Abās pusēs tālumā stiepās virkne identisku ēku. Iela veda uz centru. Vakar to pārbaudīja iepazīšanās roboti. Grupas ceļš tālāk gāja pa to.

Cilvēki gāja pa ielas vidu, gāja lēnām, un pa gabalu viņus varēja noturēt par jūrniekiem, kas pēdējo dienu pavada nepazīstamā pilsētā, vai drīzāk, nevis dienu, bet agru lietainu rītu, kad pilsēta joprojām guļ un jūrnieki, kas staigā pa to, runā klusītēm, lai nemodinātu iedzīvotājus.

- Kāpēc mājas šķiet vecākas, nekā tās patiesībā ir? - Bauers sev vaicāja.

- Vecākas?

- Ir pagājis tikai gads, kopš cilvēki pazuda no šejienes.

Un it kā atbildot uz viņa jautājumu, lietus pēkšņi pastiprinājās, un no jūras puses uz ielas uzpūta vējš. Vējš pūta lietus straumes uz sašķeltajām nobružātajām sienām, mēģināja noplēst jumtus un izsist stiklu paliekas. Turpināt ceļu kļuva grūtāk. Desmit soļus priekšā ejošais Bakovs, šķita Baueram kā miglains spoks.

Kapteiņa palīgs apstājās, un Bauers gandrīz uzskrēja viņam virsū.

- Būs jāatgriežas, - sacīja Bakovs. - Kāda jēga no šitādas ceļošanas?

Apstājās. Vējš vēl pieauga un likās, ka gribētu sadzīt astronautus atpakaļ uz kuģa. Ezis piebrauca tuvāk.

- Atgriezieties, - Zagrebins pavēlēja. - Vējš ir pārāk stiprs.

Sņežina paskatījās apkārt, cenšoties apskatīt tik tuvo un pilnīgi nepazīstamo pilsētu. Kaut kas apaļš pa ielas vidu ripoja pie izlūkiem. Bakovs pakāpās malā. Bauers noliecās un paņēma sarūsējušu ķiveri ar šķērsenisku, zemu seksti. Ķivere bija caursista no sāniem, un apaļajā caurumā varēja ievietot pirkstu. Bauers tā arī iekāpa ezī ar ķiveri rokās. Viņš izskatījās kā ugunsdzēsējs vai karavīrs, kurš atpūšas pēc grūta darba.

Eža salona jumts aizvērās, un visurgājējs pagriezās pret kuģi. Tas brauca lēnām, apejot bedres uz ietves, bet lietus ar  pilienu riekšavām triecās un triecās salona kupolā...

7.