Pēdējais karš

Aro, kurš līdz tam laikam jau bija izlīdis no refrižeratora, sacīja, norādot uz piramīdu:

- kulta ēka.

- Varbūt kāda iestāde.

- Augšpusē ir saules attēls.

- Brauksim tuvāk, - Zagrebins sacīja Antipinam. - Tur kaut kas ir...

- Cilvēks? - Sņežina pat palēcās uz sēdekļa.

- Kur?

- Tur, pie ieejas templī!

Tempļa ieejas trīsstūrveida atvērums bija melns. Tam šķērsām pāri gulēja kaut kas līdzīgs cilvēka figūrai.

Visurgājējs pagriezās pret templi ātrāk nekā parasti. Antipins noliecās uz priekšu, mēģinot saskatīt laukuma tālāko malu. Templis dažās sekundēs izauga visurgājēja priekšā - pelēks, no akmens, acīmredzot ļoti vecs: akmeņi bija apdrupuši. Vējiem, pat tik spēcīgiem kā šeit, tas būtu prasījis daudzus gadus.

Šķērsām ieejai gulēja cilvēka skelets. Vairākas drēbju skrandas plivinājās, aizķērušās aiz baltajiem kauliem. Blakus, noripojusi pie aplodas, gulēja ķivere.

Zagrebins izkāpa no visurgājēja un noliecās pār skeletu. Viņš apstaigāja to, cenšoties neaizskart, tad pagriezās pret tuvojošos koronu Aro un jautāja:

- Acīmredzami bezcerīgs gadījums?

- Mēs šeit neko nevaram darīt, - sacīja Aro. - Nekas.

Zagrebins uz savas ķiveres iededza laternu un paskatījās tempļa iekšpusē. Stars izkliedējās un apsīka lielās zāles tukšumā.

- Šeit nebija neviena cita, - sacīja Zagrebins. Zāle bija tukša - nebija rotājumu, nebija soliņu - tikai tās beigās vairāki pakāpieni veda pie altāra, kuru rotāja tumsā mirgojošs saules attēls.

Zagrebina balss izklīda pa visu zāli un atgriezās pie viņiem desmitkārtīgi:

- ..uuuur ...aaaaiiiirs ...eeeeeiiiiijaaaa ...

Kad Zagrebins atstāja templi, skelets pie durvīm bija pazudis. Pavlišs pavēlēja milzim to ievietot iekšā. Pirmkārt viņš bija biologs, un nav zināms, vai viņi šodien atradīs citu planētas iedzīvotāju mirstīgās atliekas.

- Tagad kur? - jautāja Antipins.

- Pa labi. Iela ved uz centru, - sacīja Zagrebins.

9.

Pēc vairākiem desmitiem metru visurgājējs atkal apstājās. Antipins paskatījās uz kapteini, un tas pamāja. Pie ietves stāvēja ekipāža. Trīs riteņu pāri atradās zem garas, slaidas automašīnas virsbūves. Automašīna likās pilnīgi jauna, it kā tikai vakar šeit to būtu atstājis īpašnieks. Tikai atvērtās durvis bija sarūsējušas.

- Es izpētīšu motoru, - sacīja Antipins, apstādinot visurgājēju.

- Labi, - Zagrebins piekrita. - Sņežina paliks pie manis visurgājējā. Pavlišs un korona Aro, jūs varat iziet, izstaipīties. Lūk tur ir kaut kas līdzīgs lielam veikalam. Tikai nepazūdiet no acīm.

Sņežina bija mazliet apbēdināta, ka viņai vajadzēs palikt Milzī, taču viņa pārvarēja aizvainojumu un, ieslēgusi kameru, sāka filmēt ielu. Zagrebins piesita sev pie gurniem, izklaidīgi meklējot kabatas. Bet skafandra kabatas nebija gluži tur, kur uzvalka kabatas. Un tajās nebija cigarešu.

- Vienalga nepasmēķētu,-  Sņežina iesmējās. - Ķivere.

Kapteinis neatbildēja, paņēma zīmuli un sāka to virpināt un mīcīt pirkstos.

Korona Aro gāja divus soļus aiz Pavliša, dodot ārstam pilnīgu rīcības brīvību. Pavlišs apstājās pretī salauztai vitrīnai. Pēc sabrukušo un sarūsējušo lietu kaudzes bija grūti uzminēt, kas te bijis pirms tam. Vējš ielidoja pa plašo logu un klaiņoja starp plauktiem ar audumu ruļļiem, pakaramajiem ar uzvalkiem, sadzīves piederumiem un citiem ikdienas priekšmetiem.

- Mēs ieiesim veikalā, - sacīja Pavlišs.

- Laipni lūdzam, - kapteinis atbildēja.

Pirms ieiešanas veikalā Pavlišs paskatījās gar ielu. Antipins, atvēris automašīnas pārsegu, aizrautīgi rakņājās motorā dungojot: "Ak kā nu mēs esam sarūsējuši ..."

- Pievērsiet uzmanību, - sacīja korona Aro Pavlišam, - ka mēs ielās neredzējām cilvēku mirstīgās atliekas?

- Jā.

- Un arī namos, vismaz tajos, kuros mēs tik tālu ieskatījāmies, nav cilvēku.

- Un ko jūs domājat? - jautāja Pavlišs, uzmanīgi kāpjot pāri katlu un pannu kalnam.

- Es domāju, ka šajā pilsētā iedzīvotāji tika brīdināti par briesmām. Un paspēja noslēpties. Patversmēs.

- Man arī tas ienāca prātā, - atskanēja kapteiņa balss, kurš dzirdēja šo sarunu. - Un viena no šīm patversmēm varētu atrasties zem veikala. Šis ir liels veikals. Pameklējiet.

- Es skatīšos uz zīmēm, - sacīja Aro. - Jābūt norādēm. Paskatieties, Pavliš. Zilas bultas.

Viņi devās, sekojot zilajām bultiņām, kas bija uzkrāsotas uz veikala sienām. Pagāja garām lielā apakšējā stāva zālei. Bulta norādīja uz istabu zāles galā. Istaba bija piepildīta ar krēsliem un gariem zemiem galdiem.

- Kafejnīca, - konstatēja Pavlišs.

- Centieties atrast ceļu uz leju, - sacīja Zagrebins.

- Daudz durvju, - sacīja Pavlišs.

Nākamās piecas minūtes korona Aro un Pavlišs, sadalījušies, devās apkārt zālei, atverot visas durvis. Aiz divām vai trim no tām kļuva redzamas kāpnes. Bet vienā gadījumā tās veda uz noliktavu, kuru apdzīvoja žurkas, kuras aizbēga, knakšķinot nagus, kad Aro ienāca telpā; citas durvis veda tukšā, nezin kādam nolūkam paredzētā zālē. Istaba bija izlīmēta ar skrejlapām un krāsainiem plakātiem, kas attēloja dusmīgus vīriešus ar ieročiem rokās.

Aro un Pavlišs satikās zāles vidū.  Zagrebinam par neveiksmi nebija jēgas stāstīt - viņš zināja par katru izlūku soli.