Pēdējais karš

Atmošanās bija sāpīga. Cieta, spēcīga roka, vilka uz leju, ķēra pie rīkles, atmeta atpakaļ galvu, lai Ranmakans to nevarētu izvilkt no melnā ūdens un elpot. Reizi ieelpot gaisu, un tad būs iespējams atkal cīnīties. Un pēkšņi roka pazuda. Ranmakanam - vai varbūt viņš to izdomāja vēlāk - šķita, ka viņš pat to redzēja - matainu, kaulainu un pārklātu ar spīdīgu salnu.

Tad kļuva kluss, un Ranmakans aizmiga. Viņš nebija gulējis tik mierīgi un saldi ilgu laiku, sākot no kara sākuma, kas šķita tāls, vēl neietekmējot viņa dzīves rutīnu un atlikušo piecdesmit tūkstošu Manves iedzīvotāju dzīvi, bet jau neizbēgams, katru dienu lienošs tuvāk ar ziņām par pilsētu nāvi un pieaugošo starojuma līmeni.

Saldā mierīgā stāvoklī nāca mierīgas domas. Viss ir pagājis. Un pat gaisa trauksmes, katru dienu arvien noturīgākas un reālākas, kā arī patruļas tumšās ielās, bumbu patversmes. Karš plūda garām un neskāra Manvi. Un tagad var mierīgi gulēt. Neatverot acis. Ilgu, ilgu laiku neatverot acis.

Ranmakans ar pirkstiem sajuta gultu - palagi bija mīksti un svaigi. Tātad viņš atrodas hospitālī. Droši vien hospitālī. Galu galā tad - kad tas bija? Vakar? Vai varbūt pirms dažām dienām? Tad viņš steidzās uz pirmo pagadījušos patversmi, - patversme izrādījās durvis uz pagrabu, noliktavu. Tas bija ... kas tas bija? Jā, kaut kāds ledājs. Viņš aizcirta aiz sevis durvis. Tad sekoja sitieni, smagi sitieni, it kā kāds varens un nesaudzīgs dragātu zemi. Un pēkšņi nosmakšana, roka kas viņu velk uz leju... un šī gulta. Atvērt acis? Slinkums. Vēl mazliet.

Tad Ranmakanam pēkšņi šķita, ka viņam nav kāju. Un kāpēc viņš nonāca hospitālī? Viņš mēģināja pakustināt pirkstus un nesaprata, vai viņam ir kājas vai nav. Tagad jau bija bail atvērt acis. Kāpēc viņš atrodas hospitālī?

 Ranmakans izdzirdēja balsis. Sievišķīga, augsta, satraukta un vīrišķīga, klusa, pārliecināta. Ranmakans klausījās, bet nesaprata, par ko viņi runā. Viņš nesaprata nevienu vārdu. Kļuva vēl baigāk. Varbūt pilsētu okupējuši pji? Un viņš ir gūsteknis?

Balsis skanēja ļoti tuvu, tajā pašā telpā. Jo Kiročka Tkačenko sacīja Pavlišam:

- Skaties, viņš kustina roku. Varbūt viņš jūtas slikti?

- Nē, viss ir kārtībā. Tagad viņš atvērs acis. Kur ir lingvists?

- Tūlīt Bauers atnesīs. Viņš saka: Smadzenes esot sagatavojušas programmu. Kur ir Gļebs? Jau sen laiks nākt. Varbūt likt cilvēkam vēl pagulēt?

- Nē, nevajag. Tas var viņu traumēt. Ieslēdziet iekšējos sakarus. Bauer? Vai tas esi tu, Gļeb? Kur tu kavējies? Cilvēks atmostas, bet mums nav lingvista. Mums taču viņam jāpaskaidro.

- Tikai mirkli, - sacīja Bauers. - Skrienu. Ko jūs iedomājaties, vai man un Smadzenēm bija viegli iemācīties valodu dažās stundās?

 Kuģa Smadzenes iemācījās valodu un ielika to lingvista melnajā kārbiņā. Baueram ar to gandrīz nebija nekāda sakara. Viņš tikai “baroja” Smadzenes ar laikrakstiem un grāmatām no Zilās planētas.

- Ātrāk, - atkārtoja Pavlišs, atvienojoties.

Ranmakans dzirdēja visu šo sarunu. Viņš varēja atvērt acis, bet izvēlējās to nedarīt. Ja esi gūstā, tad labāk ļaut ienaidniekiem domāt, ka vēl neesi atguvies.

- Viņš jau ir pamodies, - sacīja Pavlišs Kiročkai. - Viņš vienkārši nevēlas atvērt acis. Viņš uztraucas. Pulss paātrinājās.

- Protams, - sacīja Kiročka. - Kur ir Bauers? Ja es būtu šī cilvēka vietā, es būtu nomirusi no bailēm.

Ranmakans centās nekustēties. Bet viņš juta, ka krūtis viņu nodod. Tā nespēja noturēt sevī  izelpojamo gaisu un drebēja, paceļot palagu pieaugot elpošanas ātrumam. “Viņi var atstāt mani eksperimentiem. Lasīju, ka pji veic eksperimentus ar dzīviem cilvēkiem."

Kāds ienāca istabā. Ranmakans mēģināja uzminēt, kas, pēc soļiem. Ja soļi ir smagi, skaļi - karavīrs, militārs cilvēks; ja mīkstāki - civils. Soļi bija gandrīz nedzirdami. Trešā balss pievienojās divām bijušajām. Bauers pasniedza Pavlišam lingvista kasti.

- Lūk, - viņš teica. - Zilās planētas valoda. Tiesa, līdz šim bez izteiksmes. Es palikšu ar jums?

- Paliec.

Ranmakans mēģināja iedomāties, par ko viņi runā. Bet viņš to nevarēja. Varbūt šis jaunpienācējs jautā, vai gūsteknis ir gatavs eksperimentiem? Eksperimentiem? Un tie iepriekšējie atbild, ka diezgan gatavs?

Bauers lingvista tievos vadus savienoja ar konsoli pie cilvēka gultas.

- Ieslēgt? - viņš jautāja.

- Ieslēdz.

Bauers nospieda lingvista pogu. Ranmakans pēkšņi izdzirdēja:

- Jūs varat atvērt acis. Jūs esat starp draugiem.

2.

Balss bija neizteiksmīga, līdzena, mehāniska. Balsī slēpās kaut kas neparasts. Ko vēl viņi teiks?

- Jūs varat atvērt acis, nekas jūs neapdraud, - atkārtoja mehāniskā balss. - Vai jūs saprotat mūs? Kā jūs jūtaties?

Vairs nebija jēgas gulēt  izliekoties, ka tev ar to nav nekāda sakara.

Aiz caurspīdīgās nojumes, kas pārsedza gultu, stāvēja trīs cilvēki. Drīzāk tie nebija cilvēki, bet gan viņiem tuvas būtnes, un tajā pašā laikā arī cilvēki. Viņi pat nebija pji, valsts ienaidnieki, Manves ienaidnieki, Ranmakana ienaidnieki. Viņš pat nezināja, no kurienes nāk šie cilvēki. Varbūt no tālajiem ziemeļiem? Un viņi savādi ģērbušies, ļoti savādi ģērbušies.