Pēdējais karš

Vieglas miglas plēksnes plivinājās garām kuģim un netālās pilsētas mājas slēpās aiz lietus aizkara. Sņežina ieslēdza skafandra apsildīšanu. Ārā bija grādus piecus silts.

Bakovs pirmais nolēca uz planētas virsmas. Viņš mēģināja izlekt viegli un pat graciozi, jo vienmēr atcerējās par iespaidu, ko atstāja uz citiem. Viņš zināja, ka viņa biedri stāv uz tiltiņa pie ekrāna un viņi var redzēt katru vecākā stūrmaņa kustību visās detaļās. Bakovs apgriezās un palīdzēja iziet laukā Sņežinai. Bauers izkāpa pēdējais.

Viņi stāvēja vairākas sekundes, atkal vērojot, kā vāks rāpo lūkas saulei priekšā. Tad Bauers pacēla roku tiem, kas palika uz tiltiņa. Austiņās skanēja Zagrebina balss:

- Neaizraujieties.

Zagrebins noklepojās, un Bauers iedomājās, ka viņš uzsit ar cigareti pa pelnu trauka malu.

Bauers klausījās. Uz planētas viss bija kluss. Pēkšņi no aizmugures kaut kas metāliski noklaudzēja. Sņežina nodrebēja un apgriezās.

- Tas ir Ezis, - sacīja Bakovs.  - Viņš mūs pavadīs.

- Varbūt tomēr labāk ar to braukt? - jautāja Zagrebins.

- Nē, Genādij Sergejevič, mēs iesim kājām. Un gadījumā, ja kas notiks, sakāpsim Ezī,  - atbildēja Bakovs.

- Nu labi, - piekrita Zagrebins. Viņš pats ieteica visurgājējam sekot grupai. Katram gadījumam. Maz kas var gadīties...

Bauers apskatīja radiācijas skaitītāja skalu. Bulta drebēja tālu aiz sarkanās līnijas.

Ezis, vairāk līdzīgs vabolei ar garām priekšējām kājām, apstājās divu soļu attālumā no izlūkiem.

- Iesim, - sacīja Bakovs. - Viss kārtībā?

Viņš spēra soli uz sīkajiem akmeņiem, nosētās mitrās, izsalušās zemes. Viņa taisnie, platie, skafandrā ietērptie pleci, bija saspringti. Bakovs bija ļoti nopietns un negrasījās riskēt. Zagrebins zināja, ko sūtīt kopā ar pirmo grupu.

5.

Varēja redzēt, ka šeit, aiz pēdējām pilsētas mājām, nekad neko vairs neuzcēla. Tīreli šķērsoja takas, aizaugušas ar pelējumu un sūnām. Vakar roboti atnesa paraugus, un Pavlišs visu nakti nosēdēja laboratorijā. Tad viņam pievienojās Vas. Biologi nolēma, ka pelējums ir mutācija, kas jau pielāgojusies dzīvei uz mirušās planētas. Visticamāk, tas nesen pārklājis šo tīreli. Iepriekš šeit droši vien auga zāle un krūmi, kas nespēja izturēt konkurenci ar pelējumu.

Sņežina pacēla izžuvušu zaru un nodeva ezim. Tas ar garu roku paņēma zaru un paslēpa to savā “kuprī”. Pēc tam Pavlišs tiks galā.

Nelielas lietus lāses sitās pret ķiveri un tecēja straumēs uz pleciem. Vajadzēja laiku pa laikam noslaucīt vizieri ar cimdu. Bet tomēr pēc minūtes pasaule sāka drebēt un aizmiglot, to izkropļoja ūdens straumes.

Bakovs ieraudzīja ceļu un nogriezās pa to, novirzoties no tiešā virziena uz pilsētas mājām. Aptuveni pēc divdesmit soļiem ceļš sadalījās. Krustojumā kaut kas gulēja. Gaišs, divdesmit centimetrus garš. Bakovs apstājās, paskatījās, tad lēnām noliecās un pacēla priekšmetu no zemes.

Tā bija maza lelle. Dzeltenie mati gandrīz visi izkrituši no lietus. Sairušās kleitas paliekas brīnumainā kārtā turējās uz lelles resnajām, kā ar diegiem piešūtajām rokām. Viena acs pazudusi, bet otrā, zila un pārāk gaiša, skatījās uz cilvēkiem it kā tēmējot.

- To nu es negaidīju, - sacīja Bauers.

- Dieviņ, - sacīja Sņežina, - īsta lelle.

- Kas? - jautāja Zagrebins.

 Uz tiltiņa izlūkus bija pazaudējuši aiz miglas un lietus sienas un tagad sekoja viņiem ar pelengatoru.

- Mēs atradām bērnu rotaļlietu,- sacīja Bakovs. - Lelle. Sliktā stāvoklī.

Uz tiltiņa klusēja.

Bakovs uzmanīgi turēja lelli. Viņa meitai uz Zemes bija lelle, kas bija divreiz lielāka un nepavisam nebija tāda kā šī. Bakovs devās pie Eža un sacīja tam:

- Noliec uzmanīgi.

- Lelli varēja arī atstāt, droši vien vēl ne vienu reizi vien tādas atradīsies pilsētā.

Ezis uzstādīja plašas divu pirkstu plaukstas un paslēpa lelli “kuprī”.

Tagad līdz malējai mājai bija palikuši tikai daži soļi. Acīmredzot lelle piederēja kādam no tās iemītniekiem.

Uz māju veda akmeņiem bruģēts ceļš. Pie aizvērtām, saplaisājušām durvīm stāvēja nokaltis koks. Vienā aizlauztā zarā saglabājušās brūnas, sakrokojušās lapas.

- Pagaidiet šeit, - Bakovs sacīja Snežinai un Baueram. Un informējot Zagrebinu viņš piebilda: - Tagad es ieiešu tajā telpā.

Sņežina aplūkoja māju. Aizvērtas durvis, nolobījusies krāsa un caur tās sārtajiem plankumiem redzams pelēks koks. Vairāki logi - seši vai septiņi uz fasādes. Logi augsti un šauri, sašaurināti uz augšu. Daži aizvērti ar aizvirtņiem. Senāk logos bijuši stikli, bet tie izlidojuši un lauskas mētājas uz ceļa. Dažas lauskas ir baltas - uz logiem tikušas līmētas papīra strēmeles. Plakans jumts izvirzīts tālu virs sienas. Karnīzi rotā tumši raksti.

Tikmēr Bakovs devās pie durvīm un pavilka tās uz sevi. Durvis nočīkstēja un atvērās.

Bakovs ieslēdza lukturīti uz savas ķiveres un lēnām pagrieza galvu, ar gaismu pārskatot istabu.

- Tukšs, - viņš beidzot teica. - Ejam tālāk.

Ezis pavirzījās pa ceļu līdz pašai ieejai, un Sņežina viņam ar zīmi parādīja, ka jāgaida.

Pirmā istaba bija tukša, tikai uz tālākās sienas karājās attēls bez rāmja un instruments ar ciparnīcu, kas izskatījās pēc pulksteņa.