Pēdējais karš

Sarunā viņš izmantoja atšķirīgu garuma mēru, bet lingvists uz krūtīm šo mēru pārtulkoja zemes jēdzienos. Lingvists vietējos vārdu skanējumus netulkoja tikai tajos gadījumos, kad nebija jēdziena, kas līdzvērtīgs zemes valodās.

- Bet es atkārtoju, - mierīgi sacīja Kudarauskas, - tas ir ierocis, kam ir tikai aizsardzības nozīme. Un man jāatklāj noslēpums: tas nav ticis izmantots visu manu darba laiku Segežā. Tiesa, uz Ganimēda bija gadījums.

- Es zinu, - sacīja Ranmakans, - kad kuģī iebruka ledus ķirzakas.

- Kā tu zini? - bija pārsteigts Kudarauskas.

- Sņežina man pastāstīja, - Ranmakans atbildēja un izlamāja sevi par neuzmanību.

Bet Kudarauskam neradās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā ar to, ka Ranmakans jau ar otro apkalpes locekli runāja par ieročiem. Viņš šo interesi attiecināja uz Ranmakana prāta vispārējo virzienu un atzīmēja to kā argumentu turpmākā strīdā ar kapteini un Aro.

- Un kāda ir šāvienu precizitāte? - Ranmakans jautāja.

- Es neatceros, - sacīja Zenonas. - Tūlīt paskatīsimies.

Šajā laikā kapteinis kaut kādu iemeslu dēļ bija pametis tiltiņu, un Kudarauskas tika atstāts viens pats ar Ranmakanu. Viņš piecēlās, devās pie sienas un atvēra tajā nelielas durtiņas. Nišā, uz plaukta, gulēja staru pistole.

- Tūlīt paskatīsimies, - sacīja Kudarauskas, - lai gan tam nav nozīmes. Izkliede ... Trāpījuma precizitāte ... Redziet, cik viegli ar to rīkoties?

Ranmakans rūpīgi apskatīja pistoli, un tad Kudarauskas sadurstījās nepatīkamā priekšnojautā. Vismaz viņš pats to vēlāk pateica Baueram. Viņš nolika ieroci atpakaļ, aizcirta skapīti un uzmanīgi paskatījās uz Ranmakanu. Bet likās, ka tas ir zaudējis visu interesi par pistoli. Viņš devās atpakaļ uz ekrānu un sāka skatīties uz pilsētu, kuru klāja lietus migla.

- Šodien neviens tur nebrauks? - viņš jautāja.

Viņš bija dīvainā stāvoklī: no vienas puses, plānu negaidīti atviegloja fakts, ka cietumsargi pat neaizslēdza ieroču skapi, bet, no otras puses, ja nu tas ir slazds? Ranmakans nevēlējās gaidīt notikumu attīstību. Bailes, kas viņu sagrāba brīdī, kad viņš "Segežas" slimnīcā atvēra acis, neatlaidās. Bailes vadīja visas viņa darbības.

- Uz pilsētu? Pats Zagrebins kopā ar Baueru gatavojās tur doties ar Ezi. Uz pašu nomali. Tur, ielas sākumā, ir redakcijas ēka. Jūs zināt?

- Es labi nezinu to rajonu, - sacīja Ranmakans. - Kad viņi atbrauks?

- Drīz, pēc pusstundas. Aha, lūk, Zagrebins. Genādij Sergejevič, kad jūs dodaties uz pilsētu?

- Es nodošu dežūru Bakovam un brauksim. Un jūs, Ranmakan, vēlaties ar mums?

- Es tur neesmu bijis... pēc kara, - Ranmakans atdzīvojās.

- Nu tad brauksim kopā. Jūs mums palīdzēsit. Zagrebins caur iekšējo tīklu pasauca koronu Vas. Tas pamodās no svētītām pārdomām un atbildēja, ka viņam nekas nav pretī, ja Ranmakans dodas uz pilsētu.

Te nu jau bija vainīgs pats Zagrebins. Viņam vajadzēja būt uzmanīgākam pret Ranmakanu. Un arī korona Vas. Bet viņi abi kaut kā aizmirsa faktu, ka Ranmakans ir civilizācijas pārstāvis, kurš vairākus simtus gadu atpaliek no Zemes un koronām. Ar citām domām, ar citiem refleksiem un ar pilnīgi atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem. Tikai Kudarauskas par to padomāja, bet abstrakti. Viņa aizdomas bija tik neformulētas un nepamatotas, ka izteikt tās, nozīmēja tikai atjaunot neseno strīdu ar kapteini  un parādīt sevi ne no labākās puses. Un Kudarauskas neko neteica.

9.

Izrādījās, ka izņemt pistoli no skapīša un paslēpt to kabatā, kuru roboti sašuvuši atbilstoši vietējām drēbēm ir pavisam vienkārši. Kapteinis devās lejā, lai sagatavotu Ezi braucienam, bet Kudarauskas iedziļinājās kaut kādos savos aprēķinos.

Tālāk bija vēl vienkāršāk. Skafandra vadība izrādījās automātiska. Ranmakans vairākas reizes pastaigāja pa koridoru skafandrā un pateica kapteinim, ka jūtas labi.

Skafandrā varēja dzirdēt visu, ko runāja citi cilvēki, arī tērpušies skafandros. Turklāt bija iespējams uzturēt sakarus ar kuģi.

- Jūs būsit mūsu pilsētas gids, labi? - sacīja kapteinis, smagi iekāpjot visurgājējā.

- Labi. - Ranmakans pasmaidīja. Brīvība bija tuvu.

- Es pat necerēju, ka jūs gribēsiet braukt kopā ar mums, - sacīja Zagrebins. - Ar vietējo iedzīvotāju ir daudz ērtāk. Es negribēju jums jautāt, baidījos, ka jums tas būs grūti...

- Nekas, - Ranmakans atbildēja. - Braucam. - Viņš steidzās. Jebkurā brīdī Kudarauskas vai Bakovs varēja atklāt trūkstošo pistoli, un tad viss pagalam.

Eža kabīnē, sēžot aiz Bauera un Zagrebina, Ranmakans nemanāmi atpogāja skafandra sānus un izņēma pistoli no kabatas. Visurgājēja kabīne bija slikti aizsargāta no starojuma. Bet Ranmakans neticēja (tāpat kā neticēja nekam, kas viņam tika teikts "Segežā") un pat tam, ka starojuma deva, kas caur viņu ķermeni izskrēja tajās sekundēs, kamēr Ranmakana sānus neaizsargāja skafandrs, bija dzīvībai bīstama.

Pie vienas no pirmajām mājām, uz ielas kas ved uz centru - to sauca par Triumfa ielu - visurgājējs apstājās.

- Mēs mazliet uzkavēsimies šeit. Mēs nedomājām, ka jūs brauksit kopā ar mums, - sacīja Zagrebins. - Tātad, paņemsim avīzes un tad dosimies uz centru. Neiebilstiet?